šodien ar krusabiedreni ļāvām īpaši pretīgam pasniedzējam/ārstam. ar trakoti maziņu, maziņu krāniņu un superzemu pašnovērtējumu izrādīt savu varu, pārākumu kā lekoram un no sirds izņirgāties, liekot rakstīt paskaidrojumu par laikā neuzvilktu halātu un liekot atbildēt kontroldarbu mutiski. mmm. un izmetot ārā no lekcijas.
ta sbija tik fantastiski. protams tajā brīdi, kad tev tas preteklis elpo pakausē, ņirgājoties, nāk domas par savu pašcieņas aizstāvēšanu un ''ej dirst'' pateikšanu, bet ar loģisko tu saproti, ka nevar jau neko teikt, ja vien negribas īpašā izņēmuma kārtā ierasties vienītī atstrādāt ar viņu kopā nodarbības.