arvien
tie ir lietu saraksti, kuri top arvien arvien garāki, bet patiesībā tas viss ir nopērkams. nāk ārā no kases aparāta bezgalīgu čeku gals. trin trin.

šodien man ir pavisam rudens sajūta. tāda sajūta, kad tu redzi, ka visi gājputni sapulcējas kāšos un dodas prom. nu nekas jau tāds, tikai es apjaušu, ka cilvēki te ir, te nav.

laba draudzene brauc atkal prom uz gadu. un es nezinu, kas tās par skumjām debīlām? un tad vīrietis arī pavisam drīz. ganaju, ka nebūs tik traki, bet kaut kā negribas laist, bet piekļaut pie sevis cieši klāt, iekšēji sakot ''manējais, tuvākais. tuvu''.

tie ir laiski rīti, kuros jāmostas vienai un nav, kam pagatavot vakariņas un tā. tieši tālab apņemos visu to laiku maksimāli cītīgi mācīties, iet uz treniņiem, strādāt un aizpildīt savu laiku. i fiziski, i garīgi... i seksuāli.

varbūt vienkārši pabraukt ar riteni un palaist tādu garu, garu vientulīgu piņņu? (oo ja, tikai, ja mācētu piepumpet riepas un nelītu lietus, jo es stabili zinu, ka viņš būs).