joprojām NAV kur dzīvot.
a ko man tagad darīt, ka visi tādi lohi, bet es tik labiņa???
nē, nu ja godīgi- man tiešām zajebal. meklējot tos dzīvokļus īrei... bāc , es būtu tik laimīga beidzot satikt GODĪGU, PATIESU UN LABU SAIMNIEKU. kuram var uzticēties, ar kuru var konkrēti sarunāt lietas, kurš nepiekš saka kā ir. bet nereāli. jo tālāk no laukiem, jo vairāk es saprotu, kaādā pakaļā ir īstenība rīga un ''RĪDZENIEKI''.

skaitās, ka mēs esam lauki ( visi, kas nav no superīgās RĪGAS), bet nu kamoon, es te dzīvoju jau kādu laiku un arvien vairāk secinu, ka normālu cilvēku te ir arvien mazāk. es tiešam sāku lepoties un novērtēt, ka neesmu šejieniete un priecājos par visiem, kuri arī nav. jo dzīvokļu īpašnieki ir pārsvarā rīdzenieki. maybe tas kaut kāds izdzīvošanas instinkts, ka šeit esot tev jākļūst ļaunam, max egoistiskam, riebīgam, melīgam un aizdomīgam un vēlams pēdējā brīdī jāpiekāš?


esmu pilna ar visu ko nelāgu, tāpēc došos makšķerēt. pirmo reizi. pa ceļam lasot patoloģisko fiziloģiju un atbraukšu mājās ar lielu, smuku pļavas pušķi.