krūšu galiņi.
šķiet, māju sienas piesilušas kā lieli radiatori. minoties garām no tām izstaro siltums, kas dienas laikā tur sakrājies.
un saule kā bumba. vakar spilgta, šodien samtaini spoža pāri andrejsalai.
tik tradicionāli mīties uz turieni ar velo. bučoties uz mola. bet kaut kādas patīkamas sajūtas ar visiem tiem kuģīšiem, gaismiņām.
kaut gan jāsaka visiem tiem, kas domā , ka rīgā ir pavasaris- te tiešām vēl nekā nav.
biju laukos ar pirti, gulbjiem, pīlēm, laukiem un drīz plaukstošiem mežiem. ar draugiem un smiekliem. draugiem, kurus gribas saukt par ''savējiem''. kuru vidū es esmu tāda, kāda es biju piektajā klasē. jo pa lielam jau cilvēki nemainās. drīkst smieties, cik skaļi vien gribas, skraidīt un lēkāt pa zāli, stāstīt muļķīgus stāstus, aizmirst, kur tu strādā un neizskatīties pēc idiota kāda acīs, lai notēlotu megaintelektuālipārgudriinteresantoneoordināru cilvēku.
ar visu to es gribēju pateikt, ka esmu laimīga, ka man ir tik tuvi cilvēki un draugi. un šķiet, ka es pati sev pavisam drīz būšu uzdāvinājusi pavisam priecīgu dāvanu. veselību.