brālis ir izaudzis
bija ciemos mazais brālis. jāatzīst, ka es esmu reālā šokā par to, cik ļoti un ārkārtīgi mērķtiecīgs viņš palicis. bērnība ir garām. aizmirsti kašķi par istabas sadalīšanu un mammas uzmanību. tagad ir laiks, kad var ar brāli kopā aiziet uz pienu. šitā bija viena no pēdējā laika saturīgākajām sarunām. brālis vairs nav mazais pidriķis, kas maisās ar kājām.
pat jocīgi palika , kad viņš stāsta par to, cik viņš dzīvē grib daudz sasniegt, kā plāno nākamos četru gadus. pateica interesantu teikumu, ka viņam nepietiek dienā ar divām stundām, ko veltīt basenei, jo viņš negrib būt vienkārši basists, bet grib būt labākais basists. un es ticu, ka viņam tas izdosies, jo skola ir laba, motivācija ahujenna. man pat tāda nebija. un es sev likos visu laiku dikti mērķtiecīga un dikti saplānojusi laiku uz priekšu. nu es zinu, ka es arī esmu, bet tas mazais ir zvērēns. lepojos, ka man tāds brālis. un kad būšu bagāta, vedīšu viņu ceļoju mos un uz koncertiem.
citi vēl divdesmit piecos čurā biksēs un nezin, ko darīs rītā- nemācās, nestrādā, pirž biksēs un krāmē aliņu čupā, pelnot naudu ar pokeru. ok, tā var padzīvot mazliet, bet ilgstoši tas liekas drusciņ nožēlojami.
tagad ir tā, ka sīkais atbrauc ciemos un parāda man veselu kaudzi ar tiešām kvalitātīvu mūziku. tikšos biežāk. kaut kā nesanāk, kaut ganabi tagad pa rīgu dzīvojamies. pavisam noteikti. jo draugi ir vērtība, taču ģimene - vēl vairāk.