džastinsbībers māriņfreimanis utml
man liekas muļķīga visa veida fanošana- kaut kāda slima apsēstība.
es nekad neesmu par kaut ko fanojusi. ir mūzika, kas man patīk un to arī klausos, bet es nekad neesmu likusi pie sienas kaut kādus plakātus, krājusi limenes, mēģinājusi noķert elka apakšbikses, lēkājusi pirmajā rindā pie skatuves, lai tikai viņam pieskartos un uzpilētu kāda sviedru lāse utt. man tā liekas baigākā huiņa.


es jau neko nesaku- žēl, ka tas freimanis nomira utt, bet nesaprotu to masu apsēstību tagad pēkšņi pastiprināti klausīties viņa dziesmas. man dzīvokļa biedrene katru dienu skatās jūtubē tās dziesmas un gaudo līdzi. nu i priekš kam? tad kad bija dzīvs, tad nevajadzēja. a tagad pēkšņi kaut kāda lovīte. un šeit jau arī bija viss tikai par viņu vien sarakstīts vēl nesen. maybe ka bija jauks cilvēks utt, bet kamoon, kam vajadzīgas šitās feikās sēras? es saprotu, ka skumst tie, kas tiešām bija viņam tuvi.


a vot par citu tēmu- mums darbā viens vīrišķis apgāzis gaisā visu salonu. bieži jau viņi pie mums neiegriežas, jo nav nekādas erotiskās masāžas saloniņš uz čaka ielas. a šitais ir iegriezies kā reiz pie manis šodien(ties gan pēc vienas plastiskās operācijas), bet uj ku smuks. visas meitenes sākušas pucēties un džeks jau ar nav idiņš, saprot :)
un kad man atnāk vecis, man sākumā vienmēr nedaudz trīc rokas. sevišķi, kad jāmasē kājas tuvu jūspašizinātkam, bet kad esmu tikusi līdz mugurai, tad ir baigi ok. smukais šodien ņēma un aizmigās pat. bet nekādi darba romāniņi. haha. es pat tādu domu nepieļautu, bet patīkamas pārmaiņas pēc tām visām trulajām sarunām ar vecenēm. šitais vismaz neuzdod jobanus jautājumus. runājam par sportu un ēšanu. par to, kas viņam garšo.