par baisiem sapnjiem. kas te kāds pilnmēness?
baigi traki īstenībā, ka pēc visa mani vēl moka tie sapņi, kas savā ziņā ataino notikumu un liek man sajust visas tās sajūtas un emocijas vēlreiz.
viņš mani uzaicināja uz sarunu, būdams kopā ar viņu. mēs gājām uz kanālmalu runāt. bija ziema, kanāls aizsalis. vinš runā ar mani divatā, apķer , samīļo, viņa gaida, bet tad viņš atkal saķer galvu un aziet pie viņas, sakot, ka man jāgaida deviņas minūtes= ņirgājoties un lūrot uz mani- vēl deviņas minūtes. viņi aiziet kopā pa ledu, runājot, viņa lūdzas, viņš padodas.
man tiek uzticēts pasargāt mantas.kanālā ieripo divi mani mīļākie auskari, es raudu. maza, sveša meitenīte palīdz man tos meklēt, pati gandrīz iekrītot kanālā. es viņai uzdāvinu zelta gredzentiņu.
es sargāju viņa fotoaparātu. tad atnāk bomzis, kurš grib to fočiku nozagt un visas pārējās mantas arī. es nedodu, cīnos pretim un viņu saucu. tad bomzis izvelk nazi un tur man to pie kakla, cilvēki skatās, neviens neko nedara, viņš nenāk. bomzis ar nazi sāk durt man rokās un plaukstās. ņem nost mantas.
pamostos no tā, ka sāp fiziski sadurtās rokas un tas, ka tu aizgāji, pazemodams.