nu tā viņš ir ar tiem vilcieniem
viņi nāk un aiziet.
un dažreiz ir bail līdz galam ielēkt iekšā. dažreiz kāds joprojām tevi tur agonijā aiz rociņas vai kājas (šoreiz es, citreiz otrs). visgrūtāk ir tad, kad vēl jūtas. kad tās nav, tad ir vieglāk. man nesāp sirds pazaudēt kaut kādu rezervi, vai enkuru, pie kura pieķerties deļ sava ego, arī ne domas par to, kā viņš glāsta citas krūtis un mīlējas, ved uz mežu, bet gan tas naids un dusmas.
ideālā variantā mēs vnk priecātos viens par otra laimi, kas ir gandrīzvai neiespējami :)
ļaušu lai tas plūst. man jāmācās.
un es beidzot izdzēsu visas saites uz viena gaiļa miljons blogiem. apnicis lasīt to ego sūdu. tāda slimīga atkarība-bezjēdzīga. tā vietā lasīšu grāmatas.
mēs visi dzīvojam tālāk.

p.s. bet ziemaasvētkos un vārda dienā es tev piezvanīšu un pateiškū vismaz trīs labas lietas. un ja tu esi iemīlējies, es patiešām priecājos, ka tev ir vieglāk.