man ir viena ārkārtīgi slikta īpašība- es uzticos. naivi domāju, ka tad, ja kaut ko kādam uztic no sirds, tad taču viņš to nevienam tālāk nenodos. nu nedrīkst tā. NEDRĪKST! visgrūtāk, bet visvieglāk laikam būtu visu turēt sevī. tāpat sabiedrība pati izdarīs savus secinājumus par visu. un es vēl brīnījos par savu draudzeni, par kuras visiem plāniem es uzzināju pēdējā brīdī. nu pļāpu taša es esmu. nepatīk man savas sajūtas turēt sevī iekšā, tad tās nospiež mani. reku aplauzos- tagad visas savas sajūtas jāspiež iekšā te.
un fantastik ir tas, ka neviens neko man te nekomentē un nevērtē. tiešām forši.
vēl man ir princips nerunāt sliktu par bijušajiem vīriešiem un saviem draugiem un cilvēkiem, kas man daudz nozīme aiz muguras. lai tas nebūtu nekas tāds, ko es tam cilvēkam pašam pēc tam nevarētu pateikt. un tagad, pieturoties pie saviem princimiem- sanāk, ka nedrīkstu runāt sliktu par savām bijušajām draudzenēm, jo viņas man daudz iemācījušas. bet nu nevaru es tā šoreiz. gribas kādam pažēloties. [kam? lai atkal nodod???]
ziniet? njau, njau, njau, bet man ir sūdīgi vārda vistiešākajā nozīmē. 38.5 grādi un tas būtu tikai sīkums uz pārējā fona.