šodien esmu kā kosmosā. daudz domāju. par plusiem un mīnusiem skolā. par visu ko.
tagad saņemšos un mācīšos- kā parasti.
tikai labākais ir tas, ka es zinu, ko gribu.



upd. par citu. interesanti kā izmainās cilvēku attiecības. mans pēdējas ex puika, piemēram, ar mani vispār nesarunājas un iet man garām kā tukšai vietai. manuprāt, tas ir jobani un bērnišķīgi. kaut kāds aizvainots ego sūds. un vēk jocīgāk ir tas, ka visi, pilnīgi visi, kas uzzin, ka neesmu ar viņu kopā man saka- paldies dievam, cik forši, es jau gaidīju- cik ilgi tu to izturēsi. draudzenes mājās man atzinās, ka nepatika un vēl. dīvaini. tas ir jocīgi. pārraut ar kādu pilnīgi visu. tā, it kā nekas nebūtu bijis.
un es visu laiku jutos vainīga un neglīta kāda priekšā.

bet ar citiem nesanāk. sanāk tāda lēna, mazliet agonija. man tā negribētos, bet ja otrs nevar būt vienkārši draugs, tad nevar.
un es zinu un ticu, ka viņam tiešām ir viskautkas cits, ar ko nodarboties ;) visādas jau meta aci labu laiku atpakaļ.

ir vīrieši, kurus nekad negribas rādīt ne mammai, ne tētim. ir tādi, kas nekad nedāvinās puķes. ir tādi, kas ņirgājas par sievišķīgiem vājumuņiem, ir tādi, kas mīļo un lutina. ir tādi, kas nesaprot, ka skaistākais , ko ar mani var izdarīt- aizvest pie dabas, nevis uz muzeju.