nū, nav gluži tā. zini, vnk esmu pieradusi, ka vismaz kāds ir man blakus. pat ja ne blakus, tad tuvumā. bet tagad ir tālu.

un patiesībā es pat neznu, vai tajā ir nozīme, ka viņš ir projām uz kādu laiku. es jau vakar jutos kkā ne tā. un vispār. sāku lasīt new moon un tagad vnk raudu, raudu, raudu, raudu... laikam man to asariņu bija kkā sakrājies. uzvārīšu vēl tēju un iešu gulēt.

un par to pasauli - bet nu man jau nekā cita nav. manai pasaulei nav ap ko griezties. manā pasaulē pat nekas nenotiek. man tas netraucē, bet tomēr. ir visādi pieradumi. no kuriem, pati atzīstu - jāatradinās. zini, kkā par traku tas laikam. kas būs, kad viņš mācīsies rīgā? (ja tad tas man vēl būs svarīgi, protams, jo nekad jau neko nevar zināt) aj, es nezinu. šizo es. šizo mana pasaule.

zini, es tagad gribēwtu vnk tevblakus izraudāties. ne par ko, vnk atbrīvoties no tā visa nekā. bet man te jāraud vienai ar tēju.