tad nu tā - citi iet uz sportiem un velnsviņzinkur, lai dabūtu adrenalīnu. Es eju uz darbu!

Termins - Lielais Boss - galīgi vairs neder, jo nupat saņēmu personalizētu e-pastu no Lielā Bosa Bosa, lai beidzu sprindzināt un ignorēju grupas uzstādījumus... Un tad mēs esam atkal otrā grāvī. Ar ko tas viss beigsies - nav nejausmas. Tas kas man pārsteidza - mani šī vēstule īpaši nesatrauca (nu labi, auss sāpēšana laikam ir tas kā satraukums nāca ārā)... Drusciņ no Parīzes laikiem zinot virtuvi, tās lietas nevienmēr notiek kā vajadzētos un gribētos.

Un tad parunājos ar vēl dažiem kolēģiem - visi pie kaut kādiem psihoterapeitiem, koučiem, jogiem iet... Kas to būtu domājis, ka mēs tik kaitīgā darbā strādājam!

Varbūt tiešām nodarboties ar sportu?