vakar ar kolēģi izdomājām jaunu terminu emocionālai nestabilitātei - zemes plātņu pārbīdīšanās. Tu cilvēks stāvi taisni, turi buru, bet tad pēkšņī zem Tava brašā stāva pārbīdās viena zemes plātne, kuru Tu ticēji ir uz mūžiem. Tu stāvi virszemē un tik vien atliek kā nodrebināties vai pamatīgi kratīties līdzi. Protams, pastāv variants pārvietoties uz stabilāku vietu, tātad - citur. Bet tas nozīmē atzīt to, ka Tavi stabilie pamati nez cik stabili tomēr nav. Un kurš ir tik drosmīgs, lai to darītu?

Šogad daudz krupjus nācies rīt, jo esmu palikusi uz savas zemes plātnes. Strātēģija - palikt vai doties vēl nav līdz galam izdomāta. Kamēr kasu pakausi, aizbraucu sev un savai Zemes plātņu pārbīdīšanās termina radītājai nopirku ziedus - dālijas un mazās saulespuķes.

Drausmīgi naivi, bet man patiešām liekas, ka mīlestība ir vienīgais ierocis/zāles - pret jebko. Pārfrāzējot citu teicienu - Love, it confuses people :)