dā
vakar ar kaimiņienēm runājām par darbiem. Es saku, ka viss ok, bet man nepatīk tagadējais darbs. Arī abas pārējās piekrita - nē, darot tikai naudas dēļ, viena vēl savos 26 atzinās, ka NEKAD NAV DARĪJUSI DARBU, KAS PATIKTU!! Man tas tomēr neliekas normāli... Tomēr nākas secināt, ka ir kāda laba lieta netīkamam darbam - Aizej, atstrādā savas stundas un viss - ej, uz māju, nepārdzīvo, nenes uz mājām, nepaliec ilgāk. Izdari un ej! Kaisli atstājot vakariem un brīvdienām! (Tagad vakaros kaislīgi taisu brošas - o, tas man patīk :)

Un jā - vēl man kaitina M tēta uzstādījums - ka nevar sūdzēties, ka nevar atzīties, ka Tavs darbs nepatīk, jo jābūt priecīgam, ka tāds viss ir. Jā, vēl kas nebūs! Krīze klāti un emocijas aizliegtas!!

(P.S. Es esmu darījusi darbu, kas man tiešām patīk un zinu, ka pēc pavisam maza laiciņa atgriezīšos pie sirsnīgākām lietām!)