Tas viss ir ļoti jauki, un piedošana tiešām ir slavējama lieta, un tā ir iespējama. Taču viena lieta ir piedošana, pavisam cita - elementārs tiesiskums. Protams, noziedzīgam nodarījumam un tā veicējam pavisam mierīgi var piedot, bet tas nemaina faktu, ka saskaņā ar noteiktām likuma/valsts/sabiedrības normām noziedzniekam tomēr jāstājas tiesas priekšā, un vismaz jāatzīst sava vaina. Tā, kā saprotu, ir vienkārši kaut kāda parasta sabiedriskā kārtība. Protams, varēja amnestēt Eihmani un pat viņam piedot, tomēr viņu notiesāja un notika tas, kas notika.
Un tā, manuprāt, ir šīs ģeotelpas problēma, proti, pašas Krievijas problēma (un kopā ar to arī pašu krievu vairākuma problēma), kāpēc viņiem pagaidām visu laiku neiet un, kā rādās, arī neies diez ko spoži. Tur trūkst elementāra confessio (Покаяние) un vēlmes tikt galā ar savu pagātni. Pagātnes aizmiršana vai aizklāšana (lai vai cik svarīgi tas būtu mūžīgajā tagadnē dzīvojošajam liberālajam diskursam), diemžel šoreiz neies cauri, tas tikai visu saasinās. Ar katru nākošo paaudzi tas būs arvien grūtāk, taču pūstošā un smakojošā, kaut nomināli aizdzijusī rēta paliks un briedīs.

"Алексей Герман говорит, что в фильме «Хрусталёв, машину!» стремился проследить истоки проблем России как «изнасилованной, опущенной страны», которая «всегда всем всё прощает». По его словам, это не столько фильм об атмосфере 1953 года, сколько «наше представление о России, о том, что это такое, почему мы такие несчастные… Мы за миллионы убитых [в годы сталинского террора] просто сказали: «Ну ладно, ну нехорошо, забудем»
"