jau labu brīsniņu man ir pārgājusi jebkāda interese par un mīlestība uz fūdmeikingu. ēdam kartupeļus un cīsiņus (vai zivi, kā herberts aizrādīja). tomēr, iespējams, tieši tālab es šodien jau otro reizi sapnī ēdu fantastiski gardas kūkas. naktsmiegā baudītā mandeļkūka viennozīmīgi bija labākā, ko jelkad esmu ēdusi, savukārt nupat, nedaudz ieilgušā powernapa laikā, kopā ar kādu ļoti jauku, bet šajā džurnālī līdz šim ne reizi nepieminētu jūzeri pa ceļam uz tusiņu draugu bārā sabiedriskajā transportā, kur pēcāk satiku arī savu bērnības auklīti, nobaudīju vismaz četru veidu absolūti fantastiskas un gravitācijas spēku noliedzošas ruletes šķēles. atceros gan vien pēdējo - tā bija pildīta ar kaut kādu teiksmainu sarkano ogu masu - ne želeja, ne ievārījums, nedz arī īsti svaigas ogas - un gatavota no smilšu mīklas, bet beigās bagātīgi pārkaisīta ar supergardām cukursviesta vai sviestcukura (no kā nu viņas tur taisa) drupačām. pats labākais, protams, ir tas, ka, šādi baudot, var bez kādām bažām ēst, cik tik vien lien. un trauki arī nav jāmazgā.