viss darbs, nekādas rotaļas un, re, kā sanāk
nē, draugi, dienā, kad es ir nodevis darbu, mani vnk nedrīkst laist uz ielas - es taču pašu vellu būtu gatava nopirkt, ja man kāds viņu pamanītos piedāvāt. turklāt es visu laiku kaut ko pie sevis murminu un spēju noputrot pat visvienkāršākās lietas. piemēram, izprintēt datakopijā (gan jau tagad saucas citādāk, donnō) 4 lapas divos eksemplāros un ar savām lapām aiziet uz pastu, bet gaidot rindā jau krietnu stundas ceturksni pēkšņi apjēgt, ka vienā no tām lapām (atcerieties - vienā) ir norādīts viens nepareizs numurs. tai pat mirklī arī atcerējos, kāpēc tās lapas vajadzēja printēt no flaškartes nevis no meila. ir varianti? pareizi! jo faškartes dokumentā tak tā kļūda ir izlabota. lūk, to visu apjēdzis, ievs diezgan skaļi pie sevis kaut ko purpinādams un diezgan pamanāmi pats pie sevis žestikulēdams vieglā riksī dodas atpakaļ uz datakopiju izprintēt pareizo versiju. tikai ne jau tai vienai lapai, bet gan visām četrām. divos eksemplāros. nu neko, vismaz uz pastu paspēju pirms mana rinda bija garām. tad sapirkos salā kaudzi ar bulciņām, kas uz šo brīdi jau ir laimīgi nolocītas. bet sasniedzot māju apkaimi, iegāju vietējā veikaliņā kādu vīnu palūkot. pusstundu nostāvēju pie vīnu plaukta, protams, balsī diezgan izteiksmīgi izsvērdama visus par un pret attiecībā uz teju katru vīnpudeli, līdz beigās ar sevi novienojos, ka diemžēl vai par laimi, bet attiecīgajā cenu kategorijā viennozīmīgs līderis uz doto brīdi ir tas pats aizvakar- vai kadturdienas pinotage. ap to laiku arī sajutos mazliet par daudz traka (papildus visam kaut vai tālab, ka galu galā es taču ar nešaubīgu rokas kustību paņēmu bezmaz vienīgo pudeli, ko iepriekš nebiju vismaz aptaustījusi), tāpēc savu uznācienu noslēdzu ar cik nu tas iespējams normālu pirkuma apmaksas ainiņu.