es nezinu, vai ir kāda jēga mēģināt pierakstīt kaut nelielu daļu no tās sešjoslu lielceļa domu plūsmas šajā vēlajā stundā, bet atļaušos paskatīties, kas no tā sanāks.

pēdējā laikā aizvien biežāk es filmās nolasu visu to pretējo vai paralēlo, kas tajās nemaz nav skarts. kaut kādā mērā tas ir kā paņemt zīmējumu un pavērst pret sauli, kaut šis salīdzinājums ne tuvu nav precīzs.

tikko noskatījos surogātus un ieraudzīju pasauli, kāda tā varētu būt, ja mēs visi spētu mīlēt as originally intended.
es teiktu, ka filma bija par spēju vai nespēju pieņemt. sevi. notikumus, kas tevi izmaina. izmaina tavu ķermeni. un notikumus, kas ievaino dvēseli. tas mēreni sasaucas ar solipses nodzēsto postu par eitanāziju. kur jautājums būtībā aizvien ir par spēju pieņemt to, kas ar tevi notiek. sāpes. fiziskas ciešanas. un to visu uz nāves fona.
lai neizklausītos pēc atsaldēta teoretizētāja, līdztekus riskējot izklausīties pēc slima idiota (just a figure of speech - not that i'd still have any illusions left), atļaušos piebilst, ka es vēzi savā pāragri medicīnā iesvētītajā un, iespējams, daļēji tālab mēreni hipohondriskajā prātā allaž uzlūkoju kā diezgan neizbēgamu savas nākotnes sastāvdaļu. ģenētiskās predispozīcijas dēļ. un lai cik tas šādā situācijā būtu neloģiski, es arīdzan raugos uz latviju kā vietu, kur gribu dzīvot šajā ne visai rožainajā nākotnē. jeb in general kā vietu, kurā gribu dzīvot, investēt savu enerģiju. un tas viss noved pie domas par sevi kā potenciālu paleatīvās aprūpes pacientu šajā valstī. un līdz ar to pie domas par vajadzību pieņemt faktus un apstākļus, ko pieņemt vispār ir diezgan pretdabiski. apmēram par to arī filma. tikai no cita rakursa. filma par surogātķermeņiem. surogātdzīvi. un par tām nedaudzajām diennakts stundām, kurās tev nākas novilkt elektrobrillītes, atkabināties no visiem vadiņiem un ieskatīties spogulī, tīrot zobus. par tām nedaudzajām stundām, par kurām šai filmā nevienā brīdī nav runa. un kuras varētu būt pavisam, pavisam citādākas. in another life, in another set of circumstances, kā teiktu mans pirmais būtiskais garīgās tālmācības skolotājs.
šī cita pasaule, citi apstākļi... es zinu - šeit sākas cits stāsts. tāpēc teikšu "ar labunakti, jūs, jaukie interneta iemītnieki."