suņu audzināšanas nacionālās īpatnības
cik nu man izdevies novērot, šeit tomēr ir tāda visai dīvaina suņu turēšanas kultūra. šodien iepēros netīšām parkā uz pīķa stundu, bet raugi - visi suņi pie siksnām. un lielākā daļa ne pārāk valdāmi. manējais, protams, savlaicīgi palaists vaļā, izskrēja goda apli, radot vispārēju paniku, un beigās arī pats emocionāli pazaudējās visās tajās svešajās rejās, kā rezultātā liela daļa ceļa arī viņam bija jāiet pie saites.
no vienas puses, tipa, mutual respect un bla bla bla, par kā iztrūkumu rīgā daudzi besās. un ne bez pamata. tomēr šeit tas izskatās kaut kā pārspīlēti, jo es nesaprotu, kā normāls lielkalibra dzīvnieks var iztikt ar pastaigu pie siksnas. par mazo melno jau visos sugas aprakstos tiek apgalvots, ka dzīvnieks var mierīgi iztikt bez skriešanas, jo esot fairly active arī iekštelpās, bet kaut kā man viņš skrien tikpat daudz kā nelaiķa seters un pretējā gadījumā ir diezgan kaitinoši uzvilkts vai atkal pilnīgi flegmatisks. however mans dzīvnieks ir sīks, bet te pie siksnām staigā arī lieli suņi. vispār te visi suņi staigā pie siksnas, un tas mani mulsina (un es zinu, ka atkārtojos).
gribētos ar kādu vietējo saimnieku parunāt, bet vienīgais, ar ko līdz šim esmu iepazinusies, ir norvēģis, kurš savu haskijjaukteni pie siksnas nevadā. vot. mistērija.