tātad
ja jūs, piemēram, neinteresē mana mājdzīvnieka sūrās ikdienas uzvaras un sakāves, droši ņemiet piemēru no skukas un "maigi izceliet" mani no savas draugu listes, but for the rest of you pastāstīšu, kā mans cienījamais četrkājainis pirms brīža piedzima no segas un siltuma.
situācija šāda: ievs lēnām mostas no dienišķās pēcfilmas snaudas, kad pie viņa pienāk dzīvnieks, maigi ielūkojas acīs, iedod bučiņu un tad ar galvu pa priekšu mērķtiecīgi ierušinās blakus zem segas tā, ka aste vien paliek ārā. saimniekam mulsums, bet zvērs netraucēti iegrimst svētlaimīgā miegā.
tā kā nekad agrāk dzīvnieks nav izrādījis ne mazākās simpātijas pret segu, tad es izdaru vienīgo loģisko secinājumu un nospriežu, ka zvērs, palēnām apgūdams jaunus uzvedības paternus ikdienišķā saskarsmē ar citiem četrkājaiņiem, piemēram, ir nonācis kontaktā ar pieredzi, kas iepriekš tika sējusi viņā to nedrošību, kura līdz šim allaž noteica viņa rīcību jebkurā potenciāli satraucošā situācijā. tā nu zvērs ir sapratis, ka viņam ir jāpiedzimst no jauna jaunai mammai, kuras klēpī dzīvo tik ļoti tīkamais miers un drošība. bet tā kā labā vēsts uz zvēru diemžēl neattiecas un par to viņš patiesībā nemaz nav informēts, tad nu viņam sava garīgā pārdzimšana ir jāorganizē pašam. tā nu zvērs uzmeklē SAIMNIEKU un apņēmīgi veic grūto ceļu atpakaļ uz pirmatnējo tumsu, lai taptu par jaunu un labāku radību, piedzimstot - jā! - no segas un siltuma, draugi.