tā kā dzīve šeit aizvien ir rāma un jauka, nekādus sirdi plosošos notikumus ievas personīgajā redakcijā iz viņas mēreni necilās dzīves es jums diemžēl pastāstīt nevaru. tāpēc pagaidām iztiksim ar īsu filmu apskatu, kurā iekļausim divus vakardien noskatītos gabalus: moon un up. kas satur kopā šādu kinomateriāla izvēli? hēlijs, protams!
tātad izlaižot visādus gudrus ievadvārdus, ko rūpīgi sakārtotus pēc alfabēta tāpat visdrīzāk esmu atstājusi pāris gadu senā pagātnē, teiksim tā - filma ļoti jauka. speisijs pamanās radīt nepārprotamu savas lieliskās aktierpersonas klātesamības sajūtu, nemaz neparādoties kadrā, proti, tikvien kā ierunājot robota lomu. jāatzīst gan, ka domās pāršķirstot neseno herberta svinību dalībnieku listi, sev par pārsteigumu nācās atskārt, ka antireality ar savu aktivitāti virtuālajā vidē ir sekmīgi panācis līdzīgu efektu. nu ko, sveiksim klaunus! (piedodiet, tas vien savam priekam)
savukārt otrs gabals... nu, baigi drūmais, jāatzīst. ne tā, ka raudammūvijs, bet nu tāds, nez, ne bērniem atkal. (vispār kur līdz ar datorgrafikas vispārējo triumfu animācijas jomā ir pazudušas bērnu multenes?) lai gan, no otras puses, tas ļaundara pārspīlētais un ne visai pamatotais nekrietnums, kā arī tie autosacīkstes (bija tāds izmisīgi derdzīgs multeņu seriāls pa cartoon network) atgādinošie suņi-aviopiloti tomēr man šķita gana šķībi risinājumi, lai domātu, ka bērni, iespējams, nav tā pavisam atstāti aiz lidojošā namiņa borta. var jau būt, ka mūsdienās bērnus tas nerausta nevienā acī, ka pirmajās multenītes minūtēs galvenā varoņa sieva zaudē bērnu un pēcāk mirst arī pati. var jau būt. es kā nekā taču tajos sensenos laikos bembiju pārdzīvoju? jā, savas nedēļas laikā pārdzīvoju gan.