pēc kādas nesenas sarunas, kuras ietvaros piekritu eventuāli doties roku rokā kaut uz pašu zemes centru, sapratu, ka tā laikam arī ir viena no būtiskākajām pazīmēm, kas manā gadījumā liecina par the ultimate devotion. nothing special, katra normāla latvieša sapnis - braukt uz siltajām zemēm. bet mani karstums iedzen ne mazākā panikā kā aukstums. vēl tagad gana labi atminu visas tās pussamaņas epizodes ar asiņojošu degunu putekļainā parīzes centrā vai spānijas mazpisāņos un lielpisāņos. vai saules dūrienu savienojumā ar vieglu jūras slimību (un asiņojošu degunu) itālijā.
ni ni, ikdienā es labāk no dienvidu puslodes turos pa gabalu. bet saulīti vislabprātāk baudu izlejamā veidā, if you know what i mean.