rīgas negatīvs
ok, ēstlandes mazajā studentu pilsētiņā mēs gan dzīvojam kā Dieva ausī, tipa vērmaņdārza vidū, un tas, protams, sekmē atšķirtību no visām reālās pilsētvides socioekonomiskajām problēmām. bet nu atļaušos teikt, ka mēneša laikā ziemeļu mazpilsētā es neesmu piedzīvojusi pat ne piektdaļu to negāciju, ko vienas suņpastaigas laikā šai mazajā parīzē vai kā viņu tur.
turpceļš bija brīnišķīgs un pati pastaiga uzvarparkā arī, bet nu tas atpakaļceļš... aaargh!
vispār vienā lietā es Dievu nesaprotu, proti, kādēļ alkoholisma un narkomānijas pirmā un neatgriezeniskā blakne nav reproduktīvās sistēmas funkciju sabrukums?! man patīk bērni, bet nu tādus kadrus kā vakarnakt un tagad man vienkārši nebija nācies redzēt. piedodiet par to, ko teikšu, bet šķiet, ka viņus nošaujot es vai jebkurš cits viņiem tikai un vienīgi izdarītu vislielāko pakalpojumu. tās SEJAS. tajās lūkojoties pat aizrautīgākajam ideālistam nerastos ilūzijas par to, kas notiek vai, precīzāk - nenotiek šo mazo cilvēku galvā.
kā jau teicu - man patīk bērni. tomēr šo es biju gatava piedauzīt pašu un viņa acu priekšā nosist viņa suni. tās, protams, tikai mirklīgas emocijas, bet... nu jā.
punkts - forma - es esmu. rīgā.