šodiena ārpus mājas izvērtās pavisam greiza, kārtējo reizi apstiprinot manas aizdomas, ka tāda reāla pamata klīst tālāk par trim krustojumiem no savas mītnes vietas īsti nav un nevar būt, ja vien tu nedzīvo tundras vidū. īsāk sakot, negribīgi upurējot savu dārgo darba laiku, devos medīt cepuri, kas pasargātu manu hiperjūtīgo pieauss nervu no turpmākām apaukstēšanās epizodēm. izmalu centru krustu šķērsu, bet tā arī neko iegādes vērtu neatradusi ieturēju maltīti kopā ar mīļoto vīrieti (il patio pica šoreiz bija tematiski haltūrīga) un sakāves nomākta devos mājup, ietuntulējusi seju šallē tā, ka acis vien ārā rēgojas. tuvojoties piemājas gandram, nolēmu mierināt sevi ar cimdu iegādi, kas arīdzan izrādījās tukšs gājiens, jo rokas man par mazu sporta cimdiem, bet galva - kā noskaidrots jau sen - par lielu visām sieviešu cepurēm. nu jau teju pa zemi iztecējusi un vien vāru "perkē?! perkē?!" izdvest spējīga pavēros uz cepuru stendu... un tur tā bija! mana jaunā, siltā, debeszilā austiņcepure ar pīņpušķi, kurā pietiek vietas pat manam matu cupčikam. čik čik - karte, čeks. paldies, visu labu. šņik šņak - birkas nost, un vakara suņpastaigā jau mana piemīlīgā galviņa bija siltumā un drošībā.