pieskāros
es nezinu, bet šobrīd šis šķiet progress. vispār tieši to es gribu lasīt internetā - vecu cilvēku atmiņas un domas. nē, ne gados vecu ārzemju literātu vai žurnālistu noslīpētos blogus, bet vienkāršas jelgavas pansionāta iemītnieces necilās atmiņas par vardarbību bērnu aprūpes iestādēs. tikai tas, šķiet, var palīdzēt man un, iespējams, arī jums saprast, kur, kā un kāpēc mēs šobrīd atrodamies. kas ir noticis laikā, pirms es te biju. kas ir bijis par ieraugu šim laikam. nevis pompozi stāsti par neatkarības atgūšanu, bet reāli ne-stāsti par to, kas bija pirms manis. nu, man vismaz nav īsti neviena tuvinieka, kas spētu un/vai gribētu par to runāt. bet veci cilvēki internetā - tas ir spēks.