vēl par vārdiem
šoreiz par "censties".
nejauši piefiksēju, ka man šis vārds asociējas tikai ar kaut kādu nepareizu rīcības motīvu fokusējumu, kaut centība mūsu mēlē tradicionāli it kā apzīmē tikumu.
es, piemēram, daru lietas rūpīgi, bet es necenšos. es mēdzu iet līdz savu spēju galējām robežām, bet es vienalga necenšos - es vienkārši daru godprātīgi. (vismaz man tā labpatīk domāt;) manuprāt, "centīgs tulks" ir vienkārši psihopāts. vai vienalga - "centīgs darbinieks", "centīga skolniece", "centīgs trompetists". nu, nenozīmē tas neko labu.
otrs lietojums, kas nāk prātā, gan ir pieņemamāks un principā nozīmē "tiekties", nu, "es cenšos pildīt savu pienākumu pēc labākās sirdsapziņas". bet tāpat es labprātāk teiktu, ka tiecos darīt visu pa smuko, jo tas vārds ir kaut kā neitrālāks. nu, tur nav īsti tā sapistās gribas motīva. kā centrbēdzes un centrtieces neironi - tu vienkārši tāds esi, nu, tu pēc dabas vienkārši tiecies. tu atklāj sevī, ka tiecies darīt kaut ko noteiktā veidā, atzīsti to un vari verbalizēt šo savas iedabas iezīmi, sakot "es tiecos". bet cenšanās nav saistīta ar to, kas tu esi. cenšanās sākas galvā.
vienīgais, par ko īsti nevaru spriest, ir izdzīvošana. "es cenšos izdzīvot". man nav ne jausmas, ko tas nozīmē.