ievas dīvainās izklaides
jautrākā atrakcija manas ikdienas nožēlojamajā pelēcībā ir puslīdz regulārais divus stāvus zemāk esošā ķekavas veikaliņa apmeklējums. esmu nosacīti sadraudzējusies ar vecāko no pārdevējām, jo reiz noskaidrojām, ka arī viņas mazdēlam tāpat kā man ir laktozes nepanesamība. tādas lietas vieno, you know. tagad viņa vienmēr izmet kādu joku vai iesvēta mani kādā no dzīves gudrībām, piemēram, rīsu vārīšanas noslēpumā. bet tur strādā vēl divas lieliskas dāmas. viena ir fenomenāli nelaipna nenosakāma vecuma būtne - ir skaidrs tikai tas, ka viņa ir jaunāka par vecāko, bet vecāka par jaunāko no savām kolēģēm. viņa allaž blenž uz mani pāri savu neesošo briļļu malai, it kā tūlīt, tūlīt grasītos izspļaut kādu nicinošu pārmetumu. jautrs personāžs. otra savukārt ir jauna un ever laipna. viņa allaž smaidīdama tirgo man visādus vecus produktus. un es pērku, jo viņa taču tik sirsnīgi smaida. turklāt man šī spēle vienkārši patīk. tā nupat kopā ar "svaigo produkciju" (tas nozīmē "gaļa") uznesu augšā vienu puspuvušu burkānu (no diviem) un iedauzītu papriku. caurmērā mana loma ar to arī aprobežojas - es vienmēr izturos vienlīdz laipni pret viņām visām un vienmēr pērku kaudzi vistu iekšu, papildinot savu mazliet dīvaino pirkumu ar šādiem tādiem trešā svaiguma niekiem. es gan īsti nespēju pateikt, kāpēc man tas viss patīk. šķiet, tur ir kaut kas no aizgājuša laika romantikas un kaut kas no maiga absurda.