par dzīvniekiem
kaut gan pagājušogad cienītais lielā rupuča kungs visai nekaunīgi mēģināja iebiedēt, ja ne gluži nokost mazo rupuci, viņš tomēr ir savā īpašā veidā ārkartīgi jauks. nu, sēž no rīta pacietīgi zem savas saulītes, izlīdis no alas, un gaida, kad tā beidzot ieslēgsies. kad saulas dieva ievas maģiskā pieskāriena ietekmē kaut kad ap dienas vidu beidzot top gaisma, tad cienījamais rupucis potenciālās eiforijas gaidās domīgi apmet loku pats ap savu asi, pa ceļam izmēģinādams pāris chill-pozas, līdz beidzot sķietami parubās, izstiepis ekstremitātes uz visām četrām debess pusēm un izbāzis savu paurīti, cik vien tālu var ārā no čaulas, un vienkārši bauda, bauda, bauda.
kā tu tādu nemīlēsi?