savādi gan
tas dzīvnieks uztver kaut kādas pagātnes vibrācijas un no tām ietekmējas. viņš, piem., bieži neēd barību, kad tā ir ielikta trauciņā. izrāda šaušalīgu izsalkumā bāzētu sajūsmu par barības sagatavošanas procesu, skrien līdzi uz barojamo vietu, bet līdzko trauciņš tiek novietots uz grīdas, aposta un aiziet. ziniet, kas vēl tā bieži darīja? mūsu vecā, jaukā, viņsaulē aizgājusī seterjaunkundzīte. un kā jārīkojas šādā situācijā, kad ir skaidrāks par skaidru, ka ēst ta tam nabaga lopam točna gribās un vajag. nu, tad ir pāris gabaliņi jāiebaro no rokas, ar katru nākamo virzot plaukstu aizvien tuvāk trauciņam un pēdējo jau vairs tikai kādu centimentriņu izceļot no kopējās porcijas. tas kaķa gadījumā. rudā dāmīte gan reizēm bija līdz pēdējam kumosam ar ēdamkaroti jābaro vai pašam jāmetas četrrāpus un aizrautīgi jātēlo viņas trauciņa satura tukšošanas process, uz ko gan viņa ne vienmēr uzķērās.