par ārpuszemes civilizāciju #2
nemaz nezināju, ka pie mums ļaudis ir tikpat precīzi kā ģermāņi. pieraksts pasu daļā bija 14:00, ierados attiecīgajā telpā 14:03 (pēc sava plkst., kura precizitāti regulāri pārbaudu). sienas plkst. 203. kab. rādīja 14:05, bet jaunkundze (šķiet, vēl kādu gadiņu par mani jaunāka) jautā man kā tāda tante Olga, kam labpatīk sevi par kādas anonīmas aristokrātu dzimtas pēcteci uzskatīt, vai es zinot, cik pulstens. saku: divi. nē, redziet, divi un vienpadsmit. es paskatos uz sienu un norādu, ka labākajā gadījumā divi un piecas, bet saskaņā ar maniem resuriem - divi un trīs, tāpēc divi un vienpadsmit nebūs gluži tas tuvākais minējums. tad uzzinu, ka visi pasaules pulksteņi ir nepareizi, izņemot to, kurš vajadzības gadījumā vienmēr rādīs divi un vienpadsmit, trīs un piecpadsmit, seši un četras utt.

otra lieta - esmu sajūsmā par to, cik ātri cilvēki pārņem visādus uzvedības modeļus. man gan nav zināms, vai tai nabaga meitenītei mamma nav četrdesmit gadus strādājusi valsts iestādē par... nezinu par ko, tipa pildījusi kaut kādus nedefinētus pienākumus, kuru galvenais elements ir izturēties maksimāli nelaipni pret apkārtējiem, bet pieņemot, ka this is not the case, viņa (proti, tā brunetīte no pasu daļas) biro-bābu savdabīgo izpratni par pieklājību ir pārņēmusi teju rekordlaikā. tiesa gan, lai pilnvērtīgi iekļautos kolektīvā, viņai vēl jāpieņemas svarā par kādiem četrdesmit kg un jāuzaudzē ūsas, bet to labāk darīt pēc tam, kad kāds puisietis jau būs noprecēts.