par patēriņa uzvedību
mani sajūsmina patēriņa sabiedrības nosacījumu ietekme uz kultūru, tomēr reklāma kā tirgus instruments man aizvien šķiet mēreni kaitinoša un bezjēdzīga. kapitālisma radīto iespēju jūklī es vados pēc gaužām vienkārša principa - ja man kaut ko vajag, es aizeju un nopērku attiecīgo preci vai pakalpojumu. lai cik mēs tālu nebūtu nomaldījušies visā šajā piedāvājuma putrā, es tomēr sliecos domāt, ka jebkurš cilvēks spēj saviem spēkiem saprast, ko viņam vajag no visām tām drazām, kuras vesela branža dienu un nakti nopūlas padarīt iekārojamas. tā nu mani allaž mulsina, piemēram, telemārketings (laikam tā to sauc) - tipa zvana no bankas un piedāvā kredītkarti just in case, ja nu es vienkārši neesmu apjautusi, ka man to karti vajag. jibaķ, bērni, man tās jūsu sirsnīgās stratēģijas - banka rūpējas par saviem klientiem, tu mums esi svarīgs utt. paldies, swedbank, man jau ir sava ģimene, un ja man to karti kādreiz vajadzēs, neraizējies, aiziešu un uztaisīšu. raugi, tev pat vēl kaut ko noteikti samaksāšu, darot to ārpus tava draudzīgā piedāvājuma piemīlīgajiem noteikumiem.