par suni (in memoriam)
darbs smeļas mutē un vēl nedēļu sagrābies visu manu laiku, pat uz miega daļu cierē. bet tik un tā atrodas brīdis, kad vienkārši prātā pabīdu ar elkoņiem visus tos papīrus uz abām pusēm prom un izbrīvēju telpu kādai personiskai domai vai sajūtai.

tā nu tikko aptvēru, ka man pietrūkst mana suņa. Nemo ir jauks un apķērīgs pēc vella, bet... vai nu neesmu vēl pie viņa pieradusi, vai arī dzīvodams kopā ar U, būdams pirkts uz U vārda, viņš kaut kā man asociējas ar U suni. nu tādu, kuru vēl varētu pielauzt, bet man īsti negribas. lai paliek. Prince bija mans suns un man viņas šodien pietrūkst tā, ka sirdi žņaudz.
izvedu no rīta mammas mazo monstriņu pastaigāties un sajutu... neko. kontakts vienāds ar nulli. man nav ne jausmas, kā viņš jūtas, ko domā, ko grib. man nav ne jausmas, kā viņam tuvoties, lai mēģinātu kaut ko mācīt. nu tā, ka netiec klāt. netiec klāt pat idejai par klāt tikšanu. ar Princi tas viss bija tik dabiski. pārsteidzoši dabiski. bez kādas pieredzes, tāda pasīka pusaudzīte būdama, sajutu, ka ir, un liku lietā. neviens man īsti neticēja, ka to vēja slotu spēju kaut kā rokā dabūt. bet spēju. mums vienkārši klikšķis kaut kāds bija. viņa saprata, ko saku vai ko gribu. es gan nekad tā pārāk neiespringu, cenšoties viņu ietekmēt. vienkārši pieņēmu to, ka reizēm viņa aizskrēja savā pasaulītē un tad atlika vienkārši gaidīt. kā viens no Andersones kundzes pavadoņiem titru sakarā izteicās par viņas paradumu mainīt dziesmu testus koncerta laikā - but she always finds her way back to the text. tāpat ar Princi - she always did. mēs staigājām ar tādu neredzamu pavadiņu saistītas, un es zināju, cik tā ir gara. kamēr viņa neizdesoja ārā no šīs bezvārdu komunikācijas telpas, es jutu viņu un to, ka viņa jūt mani. tik netverami kaifīga sajūta - tu ej un kaut kur apkārt joņo tavs suns. un tu zini, ka tas ir tavs suns, bet suns zina - tas ir mans saimnieks. un neviens cits to var pat nepamanīt, ja pavada ielocīta somiņā, bet tu neesi viens tanī parkā. tu esi tur kopā ar savu suni.

tik nereāli tas viss tagad šķiet. kā pirmā mīlestība vai kaut kas uz to pusi. neliekas, ka tā vēl kādreiz būs. un kas to būtu domājis, ka es, kas allaž aģitēju par nepieķeršanos, ar pusgada nokavēšanos sēdēšu te pie kompja un raudāšu par savu mirušo suni, kura kāju pirms kāda mēneša no acīmredzot nepietiekami dziļā kapa omītes dārza tālākajā stūrī bija izkašņājuši vietējie vandāļkranči.