šā gada pretīgākais notikums
sēžu mājās, strādāju. zvana telefons. mīļums zvana, paceļu. otrā galā cilvēks raud un saka, ka Bosis nomiris. viņš atnācis no darba, bet Bosis guļ un nenāk sagaidīt.

Bosim vēl nebija pat 4 mēneši, pie mums viņš nodzīvoja knapi vienu no tiem. tad, visdrīzāk, aizrijās ar barību un nosmaka, kamēr saimnieki katrs savās darīšanās citur bija. es pat bildes vēl neesmu kompī sadzinusi. angļu buldodziņš, smuks, mazs, ārkārtīgi jauks, kā jau visi mazie četrkājaiņi, bet šovakar Marina viņam uzšķerdīs krūškurvi, lai noskaidrotu, kādēļ tik daudz kas no potenciāli iespējamā viņam gāja secen.

upd. izrādījās tomēr tipa iedzimta patoloģija. gan tā, kas veica sekciju, gan mūsu vetārste, abas brīnijās, ka viņš vispār nodzīvoja tik ilgi un nebija izkāmējis, sačēkstējis pusmironis, bet gan veselīgas miesasbūves, dzīvelīgs kucēns. vismaz sirds mierīga, ka neesam pie vainas un ka šis neilgais laiks viņam tomēr bija priecīgs un pilnvērtīgs. turklāt asociāciju bonuss ir reputācija, tāpēc drīz vien uz abpusēji apmierinošas vienošanās pamata tiksim pie jauna suņupuikas - tipa kad jau, tad jau. vēl tikai vārds jāizdomā.