iepatikās rindas

mēs paši esam sev to nodarījuši,

esam to pelnījuši,

mēs esam kā rozes, kas noslinkojušas

ziedēt tad, kad bij jāzied, un

tagad

saulei, šķiet, apnicis

gaidīt,

saule, šķiet, norakstījusi

mūs.

es izeju pagalma lievenī,

veros mirušo augu jūrā,

ērkšķi un kāti dreb

bezvēja debesīs.

un man pat ir prieks, ka beidzot

ar mums ir cauri –

ar Mākslas darbiem,

kariem,

satrūdējušām mīlestībām,

ar katru dienu dzīvoto dzīvi.

kad armijnieki būs klāt, man

vienalga, ko viņi darīs, jo

mēs jau esam darījuši sev galu,

katru dienu izkāpjot no gultas.