šausmīgi gribas izstāstīt kādam visu dzīvi. visu, ko neatceros. vienkārši izstāstīt. visu. un stāstot izdzīvot vēlreiz. visu. tā lai pēc tam ir sajūta, ka viss tur apakšā, tur tajos zemapziņas džungļos ir skaidrs, ka nav nekādu samudžinātu kankaru manā mugursomā, tā lai es eju zinādama, kas man ir līdzi un kā man nav, lai zinu ko kur esmu atstājusi un kāpēc un ko atdot esmu atteikusies. tā lai ir skaidrība. tā lai var dzīvot uz priekšu. es jau nesūdzos, man jau patīk iedvesmas periodos, bet kad iedvesmas trūkst, tad nezināšana, kas tanī mugursomā ir, tā vien velk pie zemes. što za hren ja tošču s soboj i začem? dzinulis uz priekšu it kā ir, bet katrā kustībā jūtot to šķietami bezjēdzīgo čemodānu arī kustēšanās drīz kļūst līdz bezjēdzībai apgrūtinoša. bezjēdzīga un apgrūtinoša, un tie visi garām spriņģojošie brīvinieki ir šausmīgi nomācoši, kaut pēc idejas viņi varētu mani arī no jauna iedvesmot. nu bļin, što ja zģes s eķim gavnom vsjo vremja taščus? a po drugomu ņeļzja, drug moj, vot eto už ti mņe prosķi, vsjo tvajo. kā vonegūta kaķa šūpulī laikam, kur tēvs parāda dēlam līķu kaudzes džungļu vidū un saka "kādu dienu tas viss piederēs tev";) tikai te mazliet citādāk.