taisīju sviestmaizi tikko un domāju, ka varbūt vienkārši esmu sailgojusies pēc tās savdabīgās vientulības, ko var piedzīvot tikai naktī un tikai vienatnē ar savu prātu. zini, mani tā mocīja, kad tās bija par daudz, bet laikam esmu pie tās savā ziņā cauri laikiem pieradusi. tagad dzīvojot tik izjusti un piesātināti, tik ar sirdi un tik ne ar prātu, kājas īkšķis reizēm iekņudas maldīgi saldenās atmiņās ;)