sastingums
laiks tagad tāds sarežģīts, daudzas pasaules sastopas vienuviet un neviena no tām nevar gūt pilnīgu uzvaru. nav un nebūs viennozīmības uz zemes.
80gadīgam vīram, kas audzis un domājis kādas savai paaudzei raksturīgas pieklājības izpratnes ietvaros, laikam pagrūti uztvert saturus aiz jaunajām formām. proti, skatoties uz aptuveni 20 gadus jaunu meiteni noplukušās mājas drēbēs, izspūrušiem matiem, laiskā vienaldzībā smēķējam un lēni klibojam no veikala uz mājām, viņam nav mērauklas, kas ļautu adekvāti redzēto vērtēt. viņam - tā manas domas - nākas piedzīvot šoku ik dienas, ik mirkli, jo viņa laiks, pasaule, kādu viņš to pazinis, ir pagājusi. tās vairs nav un tā neatgriezīsies. vecam būt liekas ir grūti, ja neesi radis mīlēt pārmaiņas, ja esi pieradis uz kaut ko realitātē paļauties kā nemainīgu, bet nu tas ir sagruvis. kas tev atliek? palikt opozīcijā, būt vēl aizvien šinī laikā, bet teikt "nē, šis nav mans laiks. es to nepieņemu. es to nevaru pieņemt."
es jūtu cieņu pret paaudzi, kas piedzīvojusi pēdējo lielo karu, pret cilvēkiem, kas ir vecāki par mani. es viņus cienu vienkārši par to, ka viņi ir, ka pasaule "viņu laikā" ir bijis pilnīgi citādāka, ka viņiem ir dzīves pieredze, kāda man nekad nebūs, jo laiks neatkārtojas. tas var būt līdzīgs, bet tas nebūs tas pats laiks. es viņus cienu par to, ka viņi ir unikāli. katrs. arī mana paaudze un arī nākamā. katrs. bet pret iepreikšējām paaudzēm tā ir īpaša cieņas forma, dabiska.
es spēju saprast, kāpēc dažs no viņiem man varētu šo to pārmest, un spēju saprast, kāpēc dažs negribētu sēdēt ar mani pie viena galda. es nojaušu, cik spēcīgos kontrastos ir jādzīvo tiem, kas nepieņem formas kaut kādu pilnīgu pārdefinēšanu, jaunā meklējumus (negribu pārāk tālu domāt, kā to īsti saukt). tomēr es nekādā mērā neesmu viņiem parādā pagātni, man nav jāmainās, lai viņi justos cik necik ērtāk, tāpat kā viņiem nav jāmainās manis dēļ. būtu tik skaisti, ja mēs abpusēji cienītu citādo. mēs tik daudz viens otram varētu dot un sev gūt, esot kontaktā, sēžot kopā pie viena galda, nevis velkot katrs uz savu pusi.
nobeidzot to visu izcili banāli, varu jūs, draugi, aicināt nezaudēt cieņu pret konduktori, "dzelzs veceni", un vecmāmiņām, tantēm, vectētiņiem un onkuļiem, kuri varbūt reizi pa reizei nepagurst čakarēt jums smadzenes ;)