es domāju, ka ieslēdzoties dzīvoklī, garīgi pārtiekot tikai no teorijas un pusapzināti nojaucot daļu bioritmu vajadzētu piedzīvot kādu kvalitatīvu pārmaiņu arī pašizpratnē. pagaidām liekas, ka mans prāts šai skolai nebija nobriedis, to vien dara kā kliegdams sitas aizslēgtajās durvīs. taču es arī domāju, ja šis eksperiments ir sevis nemīlestības izpausme, tad reaģēt pret to ar atgrūšanu ir dabiski. vispār jau par jelkādām kvalitatīvām izmaiņām pie šokterapijas var spriest tikai pēc laika, ilgstoši novērojot pacientu gan pirms, gan pēc tās, un tad salīdzinot un analizējot rādītājus. loģiski.