Tas labais brīdis, kad zini, ko klausīties un, vēl jo vairāk - ko klausīties pēc tam, kad būsi to noklausījies. Tie arī ir tie visstabilākie plāni, kam es sekoju. Vēl es zinu, ka rīt dzeršu un tas būs labi, un man ar šo zināšanu pietiek.

Rakstu tekstus, un riebīgi, ka no skolas un akadēmisko gadu traumām iesēdies nemotivēts riebums un nespēja neko darīt, pat ja tas ir kaut kas lielisks un pašam patīk. No tā noteikti var tikt vaļā tikai turpinot rakstīt, tas nu ir skaidrs. Jo tas viss pārvēršas nevis kaut kādā abstraktā ciparā, bet reālā šņabī lentiniekā, nē, ŠŅABĪ (haven't decided yet?). Nē, būs šņabis un lentinieks un mūzika par robotiem-alkoholiķiem, ja.