Vajag kaut kādu parastu ierakstu par ikdienišķām lietām. Te būs.

Pēc tam, kad ir iztērēta nauda par melnbalto filmiņu, dzīvots un redzēts un iemūžināts, kad bildes ir attīstītas (kādreiz pašam jātiek pie tā rokām veicamā procesa, interesē uzzināt tomēr, izmēģināt visu pašam. ja jau visu, tad no viena gala līdz otram.) un apskatāmas, vēl ir jāizdomā arī tās ieskenēt. Protams, neiedomājoties, ka kārtīgi jānoslauka skeneris ar briļļu lupatiņu un pašas bildes arī - šādā ceļā jāiegūst faili, kuros vēl melnais ir jādabū atpakaļ pavisam tik melns, cik tas ir un jātiek vaļā no putekļiem katrā kadrā (vai man apniks un jāpārskenē vēlreiz), pēc tam, pēc tā visa, kad tu domā - kāda jēga vispār...
Ir. Jādara vēlreiz. Pasaulē krietni samazinātos "kāmēsvakardzērām" bilžu skaits, ja bildes atkal būtu pašam jāatīsta ar rokām, vai vismaz jāmaksā par katru kadru un kadra izdošanās būtu atkarīga arī no kādas sajēgas par slēdžiem, pogām un visa cita, kas atrodas uz aparāta, kas neietilpst kabatā. Un cik labi nebliezt visu pa labi, pa kreisi, bet censties fotografēt jau prātā, dažreiz izdomājot visu, kas būs, no kuras puses un kā un tad nemaz nenospiest slēdzi, bet tikai paturēt atmiņā.
Un ko es tikko te uzrakstīju? Es, kam nepatīk tā attieksme - "ha, es mācījos braukt ar žiguli, bet jūs, kam autoskolā dod bmw, vispār nezinat, ko nozīmē braukt"... Anyway, screw you, Instagram :p
Tā ir tāda pati dīvainu nūģu aizraušanās kā klausīties plates. Tāpēc jau es netaisos izdzēst visu mp3 kolekciju.