un kādu dienu pienāk brīdis, kad tu apjēdz, ka arī pēc-sapņa-raudāšana-visu-dienu ir sapņošanas paveids. un ka tu atdotu visu/jebko, lai sapņotu, vienalga, par ko, un vienalga, vai sāpīgi vai ne, lai tikai nebūtu vienalga... (un varbūt pēc brīža saproti, ka to, kas tev tai brīdī ir, tu par sapni neatdotu...)

šitā te ir defaultaa-depresīvo-cilvēku lielākā šausma - ja dzīvē viss ir tik ideāli, ka nav īsti par ko skumt, un tad liekas, ka tu nemaz nedzīvo, ka tu esi nodevusi savus sapņus, tos piepildot...