Zinu, kā tas ir. Ļoti labi zinu. Ir nācies. :)

Tikai man būtībā ir viens cits arguments - pieņemot vienu, cilvēks atsakās no kā cita. Es negribu atteikties, it sevišķi redzot, ka programmēšana būtībā ir vēl vienkāršākas mašīnas, mākslīgas mašīnas, neveikla vadība. Ir jau varbūt tāda sajūta, kad pats kaut ko uztaisi, "bērnībā" es arī nedaudz paniekojos, bet nu nevaru iedomāties savu dzīvi veltot tam. Tik daudz paliek ārpusē, visi cilvēkam svarīgākie jautājumi paliek ārpusē. Neviens jau neaizliedz viņam tos apcerēt pie tējas tases, varbūt tā pat ir interesantāk, jo ir pirmatklājēja sajūta, kad kādu jautājumu atrisini pats, bet nu... es izvēlējos profesionālos septiņjūdžu zābakus, kuri samīdīs mani pašu nebeidzamā lēcienā apvāršņa virzienā!

4.27... laikam aizmuldējos...