ak. dabūju pirmo pļauku

Vakar tieši pētīju, kad tev ir dzimene. Rakos pa 2025. Zināju, ka maijs, datumus nesaukšu, bet meibi tomēr aprīlis. Atcerējos, ka tikai vienas dienas nobīde, lai būtu "normāla" zīme, un tās ir gan maijā, gan aprīlī.
Atradu konkrētu tekstu ar timestamp. Vērsis. Jā, grounded, plānotājs.

Iespējams tā ir manu algoritmu specifika, bet internetos un jo īpaši Facebook ir vājprātīgs daudzums pašpalīdzības guru. Es nevaru katru idividuāli apvainot šarlatānismā, jo tālāk es minēšu vienu "bet", taču esmu diezgan drošs, ka ir tikai uz pirkstiem saskaitāmi izņēmumi.

Tur ir ādleristi, stoiķi, kaut kādu abstraktu tradicionālo vērtību pravieši, neapšaubāmi arī austrumu gudrie, kaut kādas abstraktas filozofijas sludinātāji, kas kaut kādā jocīgā veidā atgriežas pie kādas no reliģijām un dieva, visbeidzot kaut kāds pilnīgs kosmoss, kur vispār nav skaidrs, kāds tam sakars ar dzīvi šeit un tagad. Ja man ir jāmin vissarkanākais no karogiem, tad tas ir fakts, ka cilvēks runā krievu valodā. Es īsti nezinu, vai tas izskaidro Krievijā notiekošo šīzu, vai šie pseidointelektuāļi ir šīs šīzas rezultāts, bet reizēm šķiet, ka Krievijas virzienā nevajag sūtīt raķetes, bet drīzāk psihoterapeitus, kas vismaz to sabiedrību varētu nolaist tepat lejā uz zemes. Es baidos, ka diemžēl liela daļa mūsu vietējās ezotērikas pavelkas uz to vājprātu ekskluzīvi valodas barjeras dēļ. Es labprāt gribētu, lai viņi labāk aizraujas ar čakrām un tēju. Man šķiet, ka lielākā daļa sazvērestību teoriju mums ieplūst tieši no austrumiem, arī tās, kuras krietni sen ir dzimušas kaut kur rietumos, un tieši tām ir vissliktākās sekas un iespēja nokļūt ziņu virsrakstos. Nākamais sarkanais karogs, protams, ir fakts, ka nevar saprast, par ko tieši pravietis runā, bet izklausās ļoti gudri. Man diemžēl šinī kategorijā būs jāieskaita šis tas arī no LU Open Minded. Bieži vien es esmu piesardzīgi skeptisks, jo man var nebūt vajadzīgo zināšanu, un es nesaprotu visus vārdus, bet tur netrūkst straight up bulšita. Es saprotu, ka konvencionālās zināšanas vajag drupināt, bet man ir sajūta, ka ne visi filtri tur nostrādā, un LU vārds šajos gadījumos tur var kaitēt, un piešķirt nevajadzīgu leģimitātes sajūtu. Un trešais sarkanais karogs ir visādas afirmācijas. Ne oblogāti "sučka ārā, nauda mājās" līmenī, vai kādas tur bija tās populārās frāzes, bet tur visādi mēģinājumi atrast labāko deju soli apkārt problēmai, lai tikai pati problēma nebūtu jārisina. Šis maigākajās formās man šķiet relatīvi nekaitīgs, jo reizēm cilvēkam vajag īslaicīgu plāksteri, lai tiktu cauri kādam dzīves posmam, nevis uzreiz nākt ar kuvaldu, lai izdauzītu visus dzīves filozofijas pamatus.

Bet... es esmu uzķēris vienu dzīves gudrību sludinātāju, kuru es pagaidām neesmu pieķēris bulšitā. Ja kādam izdodas, let me know. Ir tāds Brian Yang (Awakening With Brian), un ieraugot kādu viņa šortu/rīlu, es palieku ar sajūtu - yep. Galvenokārt par attiecībām un bērnības traumām, jo man nav tiešas pieredzes ar depresiju, bet man ir sajūta, ka viņš nelien akurāt psihiatrijas lauciņā, bet par depresiju runā kā par apstākļu radītu stāvokli. Un viņš ir piemērs situācijai, kur zināt un zināt nav viens un tas pats. Viņš nelieto valodu, kur tev jāsāk gūglēt vārdu vai koceptu nozīme. Un parasti jau mēs saskaramies ar situācijām, kurās pareizo atbildi mēs esam dzirdējuši simtiem reižu. Parasti mums iztrūkst tas viens "eureka" moments - huh, tas tiešām ir tik vienkārši, kā visi runā. Un es varu derēt, ka arī visi Brajena padomi pirms dažiem gadiem man izklausītos pēc šarlatānisma, bet tā kā ar dažādām metodēm es tam esmu ticis cauri, es retrospektīvi varu teikt - yep, makes total sense. Bet tas tā, garāmgājēja noverotāja līmenī. Neesmu padziļināti iepazinies ar viņa dzīves gudrībām, tāpēc varbūt kaut kādu bulšitu esmu palaidis garām.

Reiz jau pieminētā bērnības konditoreja, ko ik pa laikam sapņos redzu, šonakt bija atkal.
Iespējams, dēļ vakardienas pamatīgās auto avārijas tieši uz šīs konditorejas stūra, Bruņinieku/Avotu.

Esmu nesen sācis vest strukturētus dialogus ar parādu piedzinējiem. Atbraucu mājās no ceļojuma un izrādās esmu parādā 50eur parādu piedzinēju kantorim. Mašīna, kura nav manā īpašumā kopš pagaišā gada decembra maijā ir pastāvējusi pie CSDD, bez numura zīmes, tas redzams bildēs, un dabūjusi sodu. Man vairāk radās jautājums, kā vispār varētu viņu reģistrēt, ja nav numura. VIN numuru gan Cityparks darbinieki bija dabūjuši, tagad man stāsta, ka ja mašīna nav bijusi pārreģistrēta ar jaunu numura zīmi, tad man jāmaksā sods.

Kaut kādā Bez tabu sižetā, kas arī šogad uzņemts redzēju, ka abas kompānijas rāda viena uz otru ar pirkstu - stāvvietu kretīni un parādu piedzinēji, ka otri tak kaut kur dabū informāciju nepareizu, bet mēs tak neko, tik darām savu darbu.

Noklausījos šādu sarunu jūrmalas kafejnīcā (krieviski):
Aptuveni piecgadigs puika: Tu domā, es esmu nenormāls?
Mamma (nopūšas): Es nezinu. Neviens to nezina… tu arī pats to nezini.

O, jā, un kā vēl. Taču cenšos to neromantizēt. Man tāds dzīvesveids nodedzināja māju.

https://tehvi.dv.lv/BT_FAQ.html

Es: Klau, ja tu būtu pretgaisa aizsardzības iekārtas operators un konstatētu, ka ienaidnieks ir palaidis raķeti, kas nomērķēta uz stratēģiski svarīgo objektu, teiksim, elektrostaciju, tu vari palaist notriekšanas dronu un iznīcināt raķeti pusceļā, riskējot, ka atlūzas un lādiņš nokritīs uz dzīvojamiem namiem, vai arī neko nedarīt un cerēt, ka ienaidnieka raķete netrāpīs mērķī. Pirmajā gadījumā tu uzņemies atbildību par iespējamiem civiliedzīvotāju upuriem. Otrajā gadījumā visa atbildība ir likta uz ienaidnieku. Ko tu izvēlētos?

ChatGPT: Es izvēlētos mēģināt raķeti notriekt, bet ne tāpēc, ka civiliedzīvotāju risks kļūtu mazsvarīgs. Tieši otrādi — lēmums būtu balstīts uz abu risku salīdzinājumu.
Šajā situācijā ir interesanta morālā asimetrija: tu faktiski neizvēlies starp “es nogalinu” un “es nenogalinu”. Tu izvēlies starp diviem scenārijiem, kuros civiliedzīvotāji var ciest:
neiejaucoties, ir paredzams risks, ka raķete sasniegs elektrostaciju un, iespējams, radīs plašākas sekas — bojāgājušos, ugunsgrēku, infrastruktūras sabrukumu utt.;
iejaucoties, tu samazini šo risku, bet radi jaunu, lokalizētu risku — notriekšanas atlūzas vai kaujas galviņas krišanu uz apdzīvotu vietu.
Man šķiet svarīgs arī tavs teikums par atbildību. Es nepieņemtu principu “ja neko nedaru, tad tā nav mana atbildība”. Tā ir psiholoģiski saprotama pozīcija, bet morāli tā neiztur pārbaudi. Ja man ir reāla iespēja novērst paredzamu katastrofu, bezdarbība pati par sevi ir izvēle.
Tomēr operators nedrīkstētu domāt tikai: “Raķete jānotriec par katru cenu.” Viņam būtu jāvērtē, piemēram, cik ticama ir pārtveršana, kur nokritīs atlūzas, kāda ir kaujas galviņas detonācijas iespēja un cik liels ir paredzamais kaitējums abos scenārijos.
Un te rodas vēl interesantāka filozofiska problēma: vai cilvēkam ir lielāka morālā atbildība par kaitējumu, ko viņš aktīvi izraisa, nekā par kaitējumu, ko viņš varēja novērst, bet ne novērsa?
Manā skatījumā — ne vienmēr. Ja es ar ļoti lielu varbūtību varu novērst desmit cilvēku nāvi, bet pastāv neliela iespēja, ka manas darbības rezultātā varētu iet bojā viens cilvēks, man būtu morāli nopietns pamats rīkoties.
Bet šis piemērs kļūst patiešām sarežģīts, ja pārtveršanas varbūtība ir tikai 50 %, bet atlūzu risks civiliedzīvotājiem ir ļoti augsts. Tad vairs nav vienas intuitīvi pareizas atbildes.
Patiesībā tavā piemērā ir ļoti labs sižeta kodols morālai dilemmai: operators nospiež pogu un raķeti notriec — bet pēc tam uzzina, ka atlūzas nogalinājušas cilvēkus. Viņš visu mūžu var domāt: “Ja es nebūtu nospiedis pogu, viņi būtu dzīvi.” Lai gan objektīvi varbūt tieši viņa lēmums izglāba desmitiem vai simtiem citu cilvēku.
Un vēl skarbāks jautājums: vai viņam būtu vieglāk dzīvot ar sekām, ja viņš neko nebūtu darījis? Tas jau ir jautājums ne tikai par morāli, bet par vainas psiholoģiju.

Ak Dievs! Dabūju “The Garden of Earthly Delights” absurdā izšķirtspējā. Wikimedia Commons ir pieejams fails apmēram 30 000 × 16 927 px, ~238 MB
Saite: https://commons.wikimedia.org/wiki/File%3AThe_Garden_of_Earthly_Delights%2C_ca._1480-1505.jpg?utm
Jāskatās, kur ir links Original file.
Oriģinālais triptihs ir apmēram 3,9 × 2,2 m.
(via MI)

Ievilkšu fotošopā un pētīšu katru kvadrātcentimetru.
Kā es gribētu redzēt kaut vai labas reprodukcijas. Noliktu beņķīti, un stundām pētītu.

Te samazinātais:

Mazliet sajutos kā Hawk, tikai man nav fancy playa name.

Vispār man bija skepse par šo filmu, drošvien premises dēļ. Bet tad es redzēju dažas atsauksmes, arī manu letterboxed draugu vērtējumi nebija slikti, visbeidzot A24 logo man filmu pārdeva. Jāsaka, ka nenožēloju. Diezgan daudz cringe epizožu, diezgan daudz smieklīgu epizožu, arī tādu, kur pārējā zāle nesmējās, un arī tāds kā spogulis pavērsts pretī dažādos manas dzīves posmos. Nekā groundbreaking, bet emociju uzķēra gan kamera, gan aktieri. Es domāju, ka neveiklību un nervozitāti nav nemaz tik viegli notēlot, nepadarot to par karikatūru. Vēl filmas beigās atskanēja viena frāze, ko es biju dzirdējis iepriekš. Kad filmas titros parādījās Esther Perel vārds, man tapa skaidrs, kāpēc. Un vēl, lai gan es praktiski neko neatceros no Olivia Wilde iepriekšējās filmas, kas nav laba zīme, tomēr palicis atmiņā, ka es beigi neheitoju arī Don’t Worry Darling. Šis mēģinājums fokusēties uz šaurāku problēmu radošajam autputam noteikti ir nācis par labu.

Efektīvi, Wowow! Ēdu cepuri. Dombrava ir pilnīgs facepalm. Kā es gribētu, lai tā ir īsta Spānijas iekšlietu ministra atbilde diegabiksei Dombravam.

Šo ir mazliet grūtu noformulēt, bet kaut kā dzīve šobrīd šķiet mazliet garlaicīga. Ir tie daži pasākumi gadā, un viss pārējais laiks faktiski tiek aizpildīts ar sportu, jo tā ir vieglāk. Tās dažas dienas Londonā bija diezgan piepildītas, jo bija gan limitēts laiks, lai satiktu cilvēkus, gan visādas izstādes pieejamas. Nebūtu sarunāti plāni, es drošvien Vesa Andersona izstādē būtu pavadījis vēl kādas divas stundas. Gan jau dzīvojot tur uz vietas būtu tās pašas problēmas, kas šeit, lai gan nenoliegt, tā ir pavisam cita līmeņa pilsēta. Un cilvēki apkārt ir vai nu par jaunu, vai par vecu, vai pārāk single, vai pārāk couple, vai, vai vai...

Es nez. Piezīme par manu intravertumu šķiet kā tāds joks, bet nu tā reāli es galvenokārt uz kaut kādām filmām un koncertiem eju viens. Visi tie mēģinājumi kaut ko saskaņot biežāk beidzas ar to, ka es vienkārši palaižu kaut ko garām, un tad jau labāk uzreiz rēķināties tikai ar sevi.

Šīs nakts sapņu sakarā atcerējos vakardienas. Vnk likās nenozīmīgi rakstīt.
Taču tikko aptvēru, kas tajā ir bijis fun.
Mēs staigājām pa Rīgu ar klusu, pieklājīgu indieti. Sāka veidoties draudzība, ne romatiskā, bet uzticēšanās, jo es biju pieklājīgs, uzmanīgs pret viņu.
Ejot, es piedāvāju panest viņas somu. Kad mēs pašķīrāmies, aizmirsām par somu. Tā palika pie manis.
Un tad es iedomājos, kāds kauns – es nezinu vai neatceros viņas vārdu. Izņēmu no somas viņas maciņu, un izvilku sudrabotu bankas karti, lai izlasītu vārdu.
URAD. Uzvārdu nelasīju, jo eiropeietim tā vienalga ir neizlasāma burtu kombinācija. Ieliku karti atpakaļ, cerot, ka atdodot somu, viss būs vietā tāpat kā bija, un viņa nepamanīs, ka esmu tā darījis.

Tikko aptvēru, ka tā ir ambigramma. DARU.

piebilde: svarīgs sapnis man. tieši tāpēc, ka pirms nedēļas es ciklēju ļoti tumšas domas. nedetalizēsim. bet es vienalga daru. cenšos nepalikt nodegušās mājas pelnos. un visa sajūta kas ir, ka tas ko es daru ir "daru"

Akvareļu / bulciņu epizode

Bija kaut kāda akvareļu skate, un kā vnm es visu pēdējā brīdī, vai nokavēju. Ir gandrīz plkst. 16, pēdējā diena. Noslēdzas 17:00.
Muldēju, kā jau es māku, līdz atļāva līdz nākamās dienas 17:00, vai pat pirmdienai.
Tad nu es paņēmu G mašīnu, un devos pēc akvareļpapīra. (tik ļoti reālā LMA garā)
Izpirku visas veikalā esošās bulciņas, jo tur tās cepjot uz vietas, un ideāli, ka nebūs jādomā par ēdienu. Visa komūna priecāsies.
Mirklis realitātes: Dzīvē es neprotu gleznot. Kaut kā tiku cauri ar minimumu akvarelī, lai saglabātu mācības citos, interesējošos priekšmetos.

Savāda pirmsprecību epizode

Kāda ļoti tuvojās. Esam pazīstami ļoti īsu laiku, vēl mazāk kopā. Bet es esot the one. Tā, ka beidzot atradusi.
Esot manā vecumā. Izskatījās vidēji skaista. Mani nervozu darīja, ka tik masīvi iet virsū, bet sildīja, ka neko citu negribot. Beigās nācās būt nekaunīgam, un pajautāt vārdu pēc visa šī laika.

Maskavas epizode

Maskavas stacijas gājēju tuneļi. Liela cilvēku plūsma. Es totāli kavēju, bet palīdzēju neredzīgajam tikt cauri tunelim, pa lēzeniem pakāpieniem, pieturot, un diktējot latviešu valodā, ka lūk tagad pakāpiens. Man bija vienalga, ka latvietim tūlīt var bēdīgi klāties. Neviens apkārt taču nezina, ka esmu no Baltijas, vnk sveša valoda. Beigās tikām līdz uzgaidāmajai zālei. Nosēdināju solā, parunāju ar viņu vēl angliski / krieviski, lai saprot arī. Latviešu valoda bija tikai, lai nekas nav jādomā, un pašokēt citus.

Vectīģera epizode, jau lasot cibu nomodā, haha

Sveiciens Lauvām!

2011. gadā arbūzus varēja nopirkt par 25 santīmi kilogramā.
tagad tirgo par 2.50 € kilogramā.

psiholoģiski grūta cena. maksāt 25 € par vienu 10kg arbūzu?

Naivas toreiz bija manas fantāzijas par 6L amerikāņu auto.
Te, Igaunijā, cilvēks elektrotransportu pārtaisījis par aparātu, kas uz soļarku iet pa jebkuriem koplietošanas ceļiem, tik braukt jāmāk ar tādu.
Tādā ietilptu ne tikai Grēta Tūnberga.

clickpic 4 video

cik žēl, ka veci cilvēki nekļūst par skarbiem minimālistiem savā mūža nogalē.
atstāj, tā vietā, kaudzi ar neapēstiem makaroniem, pudu cukura, kalnus ar griķiem, auzu pārslām, putraimiem, un kilogramiem kafiju. viss kompostā.

un tad tas rūpīgi krātais goda kristāls, mazās krūzītes un apakštasītes, smalkie šķīvīši un glāzītes un piņģeroti. saberzt smiltīs!

paplukušas vāzes un keramika, pretīgi alumīnija kausi un smalki, bet ārkārtīgi netīri sudraba piederumi, jo nevar jau tos vijumus izberzt.

žēl, ka cilvēks nevar samierināties ar televizoru un vienu krēslu. nē, savu gadsimtu nodzīvojis sabrucis dīvāns, smirdīgs skapis un tik pat neciešami grāmatu plaukti. un makulatūra.