Economist raksta, ka daži cilvēki mēģinās svētos rakstus padarīt pieejamākus ar mākslīgā intelekta palīdzību, jeb lielajiem valodu modeļiem. Neesmu drošs, kā es jūtos par šo umbrella term, kas visam piedēvē intelektu. Te nu jums bija deus ex machina. Cilvēce, protams, ir pacentusies saražot tekstus tādā apjomā, kas nav savietojams ar cilvēka mūža ilgumu pat mūsdienās, tāpēc varbūt nav vērts uzreiz spļaut virsū advancētiem rīkiem, tomēr grūti apvaldīt skepsi, ka algoritmiski ir iespējams tikt klāt pie "great wisdom sitting on the shelves". No otras puses, varbūt mums kā sugai ir vērts pievaldīt savu iedomību, un mēs neesam tik sarežģīti, kā mums pašiem šķiet.
Es gan neizlasīju visu Economist rakstu, kas ir cits stāsts. Ja es sāktu abonēt katru mediju, uz kura linka man ir palaimējies uzklikšķināt, es nezinu, cik daudz naudas es tam sāktu tērēt. Es nevienā brīdī neapšaubu, ka žurnālista darbs ir apmaksājams, bet man nav izdevies atrast mediju, kuram esmu gatavs zvērēt monogāmu uzticību. Es te biju metis acis uz Atlantic, bet vēl bez nevēlēšanās tā uz aklo šķirties no simts dolāriem, man te stāsta par viņu konservatīvo lejupslīdi. Gārdiana futbols un krikets mani arī diez ko neinteresē. Pagaidām esmu pasūtījis TLDR žurnālu. Redzēs, kā veiksies ar tā lasīšanu.
Runājot par citiem lasīšanas tehnoloģiskajiem aspektiem, es pirms nedēļas iegādājos pavecu iPad, tīri lai saprastu, vai man perspektīvā ir jēga tērēt naudu tādām ierīcēm. Say what you want, bet man tā Ābola ekosistēma tiešām palīdz ņemt to ierīci biežāk rokās, lai kaut ko palasītu. Var jau būt, ka paies laiks, un notiks tas pats, kas ar Android planšeti, bet pagaidām ir pamats optimismam.