Nezinu, vai žults izlikšana, vai vienkārši runājamais ar nelielu žults piedevu, bet pavisam nesen piedzīvotais lika uzjautrināties, kā arī nodomāt "kā gan man tā dzīvē ir sanācis" un reizē arī novērtēt to, kur esmu tagad. (jau atkal no sērijas #vissSlikti, yes yes. K-gan arī #vissSmieklīgi.)

Kur vēl tie laiki, kad viņus visus ņēmu vērā un uzskatīju par pieaugušo etaloniem. Nu acis ir atvērušās un redzu, ka tas ir cirks ar pusmūža cilvēkiem, kuri prātā nav pārauguši sākumskolēnus (godīgi sakot, sākumskolēni šarī krietni vairāk). Ja cilvēks konstanti mēģina pakāpties uz citu galvām, viņš/-a jūtas zemāk par tiem citiem esam. Un to var TIK ĻOTI LABI redzēt. Kad viņš pirms pāris dienām pavēra muti (un pēcāk arī viņa atvase), man iekšā bija tāds - NU MOINS. JUMS TIEŠĀM NAV KAUNA PAR SEVI? Arī manī ir zināma deva iedomības, bet tā tieši otrādi - rūpējas par manu ārējo tēlu un neļauj cilvēku pilnā telpā gvelzt muļķības, kas nodotu manus kompleksus. Viņiem acīmredzot ir otrādi. I am judging!

Atvasi gan nedžadžoju. Ja esi uzaudzis tādā vidē, tad citas vides nezini. Gan ieraudzīs, ka var savādāk, un mainīsies - galva strādā labi un vēl visa dzīve priekšā.

Es netaisos būt daļa no viņu spēles. K-gan, ja reiz par to aizdomājos un kaut kur dziļi, dziļi iekšā iedomājos, ka esmu viņiem priekšā, visdrīzāk jau spēlēju gan. Bet tā pasīvi. Uzvarētāji ir tie, kuri viņu spēli nespēlē.

Bet grozi kā gribi - tas arī ir smieklīgi. :)