Man beidzot paliek vienalga par nesvarīgām lietām. Fake draugi? Tie palēnām atbirst. Tas tā laikam tāpēc, ka man beidzot ir pamats zem kājām un spēcīga azimugure, un beidzot redzu, kas ir īsta draudzība un rūpes. Bez liekas izrādīšanās, klusas skaudības, drāmas, bērnu spēlītēm pieaugušo vecumā u.tml. Ar veselīgiem strīdiem, kuros abi apzināmies savu vainu, pienācīgi atrisinām, neturam viens uz otru ļaunu prātu, protam izrunāties un pats galvenais - galu galā taču viens otru mīlam. Un pa īstam par tevi spēs priecāties tikai tāds, kurš tevi mīl. Platoniski, romantiski, vienalga - ja mīlestības nebūs, patiesa prieka par tavu laimi arī ne.

Dažkārt ir jāiemācās saskatīt acīmredzamo. Saskatīt-saskatīt, nevis just, vienlaikus mēģinot sev aizmālēt acis, ka viss ir ok un ka meklēju neesošas problēmas. Un tieši tā es sapratu, ka ne visi, kurus saucu par draugiem, ir īsti draugi. Tie ir paziņas.

Nav slikti saprast, ka tev savā dzīvē ir brīvība un tiesības teikt "nē". Gan projektiem, gan cilvēkiem, gan pienākumiem. Pasakot "nē", tu cieni sevi. Es šo sapratu drusku par vēlu, bet labāk vēlāk nekā nekad.

Jo gadās arī cilvēki, kuri tev ir blakus zemākajos punktos un saka "es gribu, lai tu esi laimīgs/-a", bet līdzko atnāk īsta laime, tā noskauž. Drusku sāp, saprotot, ka tādu dēļ esi laidis garām visādas izdevības dzīvē, bet nu neko. Tā ir dzīves mācība un nu zinu labāk nekā pirms pāris gadiem.

Viņu savā mazajā pasaulītē ielaidu pirms vairākiem gadiem. Nu ieraudzīja, ka tajā ir arī citi cilvēki, nospļāvās un aizgāja prom. Bet to, ka nepatīk mana laime, nemūžam neatzīs. Un zini ko? So be it. Spļāvienu iztīrīju, bet manas pasaulītes durvis nu ir ciet.