šeit dzīvo m.

šonakt gribas pazust savās krāsu tūbiņās.
paķert somu un ieskriet mežā. mazliet paraudāt vai pakliegt un tad ar svaigu gaisu plaušās skriet uz priekšu. tur..
tālumā.
kaut kur starp Mērsraga bāku un Kaltenes kalvām mans gars šonakt klejos.
sapņos par saulrietu un jūru zem kājām.
es gribu būt inkognito.
starp cilvēkiem un lietām, kas man sveši, starp neuzplaukušām sajutām un nezjauktu mieru.
reizi nedēļā gribu būt inkognito.

starp cilvēku pūļiem,
Tu šonakt mani uzmeklēji.

te nu es esmu. iesprūdusi pilsētas džungļos, alkstot pēc kokiem un jūras, diennaktīm ārpus burzmas, pēc kūkām kāpās, pēc ledaino viļņu skaņām un skavām. alkstot pēc saviem apledojušajiem akmeņiem zem kājām un ziemeļu vēja sejā.
un es jūtos, sasodīti vientuļa.

šī būs kā vēstule Tev, man mīļais draugs,
gribetos ar atskaņām,bet šovkar domas skrien ātrāk kā pirksti un vieglais bīts fonā- nojaukts ritms.

Katru reizi, kad mēs tiekamies Tu runā, par to, cik maz kopīga mums ir. Precīzāk, Tu centies uzsvērt, ka nekā kopīga izņemot šīs naktis, vietu, no kuras nākam un jūras ūdeni, kas plūst mūsu asīns, mums nav. Ak jā, redzi,Tu jau nonāc pretrunās ar sevi.
Tu stāsti par savām miljons paralēlajām pasaulēm un draugiem, kas ir tik dažādi, ka izrauj Tevi no komforta zonas un liek nepārtraukti justies fakin' dzīvam.
Tu stāsti par saviem draugiem no dzimtā ciema, kam izkapāt litru šņabja.. nu tā pie vakariņām, ir sīkums, un izvicināt dūres ar čaļiem no blakus ciema, nākošajā zaļumballē, ir ierasta lieta. Un lai arī Tu neesi tur ikdienā un dzīve jau sen Tevi nolikusi uz augstākiem plauktiņiem.. būs balle, būs šņabis, būs arī dūres un būsi arī Tu.
Tu stāsti par erudīto piektdienu Kaņepē, kur Tavi kompanjoni divos pirkstos tur vīna glāzi un galanti dirš par pēdējo Kleinas izdevumu, par draugiem, no vecās dzīves ar ko kopā var bezrūpīgi nopūst pāris līnijas un ļauties pilsētas vieglajām dāmām.
Es redzu kā Tu skaties uz mani un Tavas acis pauž "ai, mazā...Tev tik daudz vēl, ko mācīties, vēl kur augt".
Jā, Tev taisnība, bet..
Te nu es sēžu savā virtuvē ar random čali no Zepčika, kurš rīmes līmē, filosofējam par sēņu tripiem, papūšam līnijas, kā ceļa kāju nezināmajam piedzīvojumam, kas varbūt būs dzimtā ciema zaļumballe, izkapātais šņabis un dejas līdz redzi aiz kokiem sauli jūrā austam. Varbūt tas būs kārtējais telefona zvans un attapšanās kā daļai no mākslas baudītājiem.

Ko es ar to visu gribēju pateikt?
Ouh, Tu pat nenojaut cik daudz mums ir kopīga, un cik ļoti labi es Tevi brīžiem saprotu.
Bet mūsu Kurzemnieku lepnums liek mums būt tur, kur mēs esam.
katrs savā virtuvē.

Tu esi tas, par ko man gribas rakstīt. Tu esi tas, kurš liek man patiesi smieties un patiesi raudāt vienlaicīgi. Tu esi tas, kura acīs es saktos un pazaudējo. Tu esi tas, kurš mani biedē un vilina. Tu esi mans paisums un mans bēgums. Tu esi mans rietumvējš aukstā ziemas rītā.
Tu esi mana iedvesma un mani skumjie rīti.
Tu esi tas, kurš mani saslauzis un tas, kurš var mani salikt atkal kopā.

šī nakts bija lieliska, līdz nākošajai reizei!

soma savilkusies ar sautētas gaļas un ķiploku smārdu. gluži tāpat,kā šalle un mati. tā ir pievienotā vērtība maziem ziepniekkalna dzīvokļiem.
ožot pēc kāda no Orvela romāna varoņiem, nāku mājās bez gaidītās svētku sajūtas un tikai mazliet gribas, lai lietus līst stiptāk, jo šodien aukstās lāses uz sejas veldzē sakarsušo dvēseli.
šis ir tas brīdis, kad piedot sev savu muļķibu, klusībā pateikt paldies par visu, kam iedvesmoja, par visu, ko iemācīja un, neliet gaužas asariņas, jo, sasodīts, Tu taču zināji, ka viss notiks tieši tā.
AU REVOIR, ROMEO.

un lai arī kas notiktu, atceries, cik lielām lietām viņš tevi iedvesmoja. atceries par mazajiem mērķiem, kurus viņš, pats to nenojauzdams, tev palīdzēja uzstādīt. atceries par nākotnes ceļiem un galapunktiem, kurus viņš caur saviem sapņiem tev parādīja.
atceries par tumšajām ziemas naktīm un ciešajiem apskāvieniem, kuros viņs Tevi turēja.
Atceries par drosmi un spītu, kas tevī auga, kamēr tu domāji par viņu.
un nekad neaizmirsti, ka viņš tev iemācīja uz jūru paskatīties savādāk!
dziļāk!

šis ir mans kārtējais ikdienišķo sajūtu (p)ieraksts.

milzīgs ir haoss manī un šobrīd ļoti trausla ir tā robežlīnija, kas attur mani no raudāšanas. man šķita, ka joga un meditācija mani ir pilnīgi attālinājusi no stresa un diskomforta sajūtām, šodien šķiet, ka visa pasaule brūk, ne joga, ne meditācija nelīdz un es sāku raudāt, jo nespēju atrast otru zeķi.


un lai arī meži un jūra vakaros nomierina manu satrakojušos garu, jūtos viena un fakin vientuļa.
bēgot no savām sajūtām es mērķtiecīgi iesaistos un pati organizēju avantūras un piedzīvojumus, bet no sevis taču neaizbēgt, vai ne?

un periodiski es domāju par Viņu- vīrieti savā dzīvē, kam nav ne statusa ne idejas par to, kas mēs viens otram esam. Ir gandrīz gads pagājis, un mēs joprojām klusējam par mums. Es zinu tikai to,ka viņš ir iedvesma. Viena no.


bet cilvēk, vai tu tur esi? Vai mani kāds dzird?

https://www.youtube.com/watch?v=NNQXsEBxSLo

Kaut kas manī klusi cerēja, ka tonakt mēs noskaidrosim lietu būtību un viss, vai vismaz kāda šķautne, taps skaidra. Cerēju uz kādu neveiklu sarunu, kas liktu man sarkt un bālēt,stostīties un ik palaikam novērst skatienu no Tevis,cerēju uz mulsinošo klusumu, starp manu stostīšanos un Taviem paskaidrojumiem. Bet nekā no tā visa.. ne kripatiņas. ā, nē,meloju- mulsinošais klusums lija kā no pārpilnības raga, jo atkal.. atkal un atkal es attopos, ka arī ar Tevi ir vieglāk klusēt un smieties.
naktī es nespēju paelpot, tik cieši Tu mani turēji sev blakus un es visu nakti klusībā pie sevis atkārtoju "tikai nelaid vaļā, tikai lūdzu, nelaid mani vaļā.."

nejauši iemīlējos sērfotājā.
tagad nākas macīties lauzt viļņus.
visus.

Dienu no dienas es Tevi atstāju desmitajā kilometrā, kaut kur starp kokiem mežā. Vakaros es cenšos Tevi izskriet no savām domām.
Lai cik tālu es skrietu vai ietu, katru nakti Tu atgriezies.

Ja tas viss bija spēle, kurā es, šķiet, esmu zaudējusi, tad ceru, ka pienāks brīdis,kad mani ofšora vēji Tevi iepūtīs dziļi nebūtībā, prom no apziņas dzīlēm.

Katru reizi, kad mēs šķiramies es solos, ka tā būs pēdējā reize un te nu es atkal esmu - Vēja aprautiem vaigiem stavu Tavās durvīs!
Es šonakt gribu būt Tava svina balerīna, es gribu paslēpties no pasaules Tavā azotē, ļaut Tev zīlet nākotni manās plaukstās.

"Lai vienmēr ir ar ko kopā nomazgāt palodzes un izkārt slapjo veļu!"

Mēs apsēdāmies pirmspēdējā rindā. Maksimāli attālināti no visa, kas notiek uz skatuves, bet vienlaicīgi, pietiekami tuvu,lai redzētu un pamanītu, ka zudis ticamības moments.
Kamēr zālē valdīja klusums, viņš pieliecās un klusi pačukstēja :"Mums vēlāk jāparunā!"
Šajā brīdī viss satumsa acu priekšā, uz skatuves notikošais kļuva viegli miglains un zināms, ka ir tikai divas iespējas, pie kā šī saruna novedīs.
Aizturētu elpu gaidam, kad beigsies šī izrāde, kas ilgst vairākas dienas. Šī traģikomiskā izrāde, ko sauc par dzīvi.

Jau otro dienu esmu "uzsēdusies" uz Sia "elastic heart".

Pamostos viņa azotē. Visu nakti viņš turējis mani cieši sev klāt. Visu nakti es jutu viņa elpu uz savas muguras. Ir rīts un manī ir divējādas sajūtas.
Es gribu aiziet, kamēr viņš vēl guļ, lai viņš nepamana aizejam, lai nav jāatvadās un vienlaicīgi es vēlos, lai viņš nekd mani vairs nelaiž vaļā un neļauj aiziet.
Modinātājs jau trešo reizi atgādina, ka jāceļas. Piekļaujos viņam ciešāk, kamēr vēl var..
Katrā mūsu tikšanās reizē visbriesmīgākais ir nākošais rīts.

Griežu sieru, kārtoju uz šķivja vīnogas. Fonā skan Portishead un tulīt korķēšu vaļā vīnu. Sajutos mazliet kā pieaugušais. Vēl tikai pietrūkst
viņa blakus, lai sajustos mazliet lamīga.

interesanti, ko jūs teiktu, ja izlasītu visu, ko esmu pret jums jutusi?

"Aukstums no viņas nāca kā no atvērta kapa."
/K.Vonneguts - Lopkautuve nr5/