šeit dzīvo m.

Labrīt, saulstariņ, atceries, kas notika pagāšnakt?
Tu atkal aizmigi pagātnes skavās. Tu atkal neturēji sev dotos solījumus un pievīli sevi.
Šoreiz Tu neraudāji, bet sakostiem zobiem cerēji, ka viss vienreiz beigsies.. kad beidzot vilciens aizies un jūs abi varēsiet dzīvot katrs savā pieturā.

-Kāpēc Tu nekad nevāri no rītiem mums kafiju?
-Kad Tu paliksi pie manis, tad kafiju vārīšu es. Kamēr es palieku te, kafiju vienmēr vārīsi Tu.
-Tev nav māju, kur man palikt.
-Kafiju vienmēr vārīsi Tu.

"Man Tevis (Viņa) pietrūkst!" ir nomainījis "Man jūsu (Viņu abu) pietrūkst!"
sūds.

-Vai mums ir plāns?
-Nē, bet mums ir vīns!

Pārkāpjot Tavam majas slieksim, es visu realitāti atstāju aiz durvīm.
Man brīžiem šķiet, ka mēs uzvedamies kā pamatskolnieki,kam pirmo randiņu mulsums laužas cauri : es nespēju izdvest ne vārda, bet Tu nemitīgi runā. Par piramīdām un kvantu fiziku, par savu omi un remontus mīlošajiem kaimiņiem, par nākotni un superspējām.

Laiks zaudē savu jēgu un miegu mēs sākam meklēt, kad baznīcas zvani nozvana sesto rīta stundu, bet zemsegas pasaule tiek pamesta tikai,kad telefona zvans atgādina, ka ir darba dienas pēcpusdiena un Tu kavē.
Es klausos Tavās ārijās, ko sirsnīgi dziedi dušā un ļauju, lai brokastu maizes smērē Tu.
Kamēr Tu stāsti cik ļoti es Tev riebjos un kā Tu mani dušā sadalīsi gabalos, bet manu galvu atstāsi uz skapja kā trofeju, es smaidot, Tavai kafijai pieberu ciankāliju. (Mēs karosim par savām pozīcijām, cienītais režisora kungs!)

Pēc brokastīm es pametu Tavu pili un atgriežos pasaulē, kurā pāri pagalmam ir mana haotiskā sirds, nosaluši pirksti un vējš galvā, bet kamēr es esmu sazā ziemeļvēju skautajā villā, es tikai vēlos,lai Tu par mani atceries.

Mēs sēžam meža malā noslēptā mašīnā un mūsu sarunas ir kā komiska grēksūdze.

Viņš ir mana mirkļa vājība, mans kokaīns. Un katru reizi, kad viņš pievelk mani sev klāt un skūpsta, sakostiem zobiem man gribas raudāt, jo es zinu, ka tas viss beigsies pēc pāris stundām un es būšu tik pat viena kā pirms tam.
jā, es slīcinu savu vientulību viņa biksēs.
Katru reizi pēc tikšanās ar viņu es jūtos piedzērusies un katrs nākamais rīts ir smagas pohas.

ak mīļais režirsora kungs,
kāpēc jūs manos sapņos staigājat un pārvēršat tos murgos?

man patīk, ka pēc pusnakts Tu mani sāc meklēt.
man patīk ka Tu naktīs gaidi mani pārnākam mājās.
man patīk, ka Tu gribi parūpēties par manu mirstošo telpaugu.
man patīk, ka reizēm Tev gribas salabot manu telefonu, vai somā iemest asotoņus degošos kubiciņus, lai es meža varētu kurt guni un nenosaltu.

man nepatīk, ka es nezinu, kas patīk Tev.

reizēm šķiet, ka es esmu liedags un Tu esi mana jūra, kas paismumā apskauj manus krastus, bet bēgumā atstāj mani vienu salstam.
dienu no dienas, mēs cenšamies aizbēgt viens no otra. es esmu te un tu esi tur, bet beigu beigās mēs vienmēr attopamies blakus.
kaili.
mēs maldamies paši savās sajūtās kā Mīnotaura labirintā,un izskatās, ka ceļš mūs ved tieši vērsim rīklē.

No rīta pamodos ar galvas sāpēm, kas brīžiem aizmigloja manu skatienu un es jutos kā skatītos uz pasauli caur agroplēvi.
Man bija tik daudz, ko teikt. Tas viss tika noēsts ar karbonādēm un ekstra saldiem saldējuma kokteiļiem.
ak, lauku idille, Tu mani cel un smacē vienlaicīgi!

un vēl trīsreiz es raudāšu līdz viss būs atkal mierīgi.

es ļoti vēlos, lai Tu spētu nolasīt visu, kas manī iekšā notiek. bez vārdiem. un es vēlētos, lai Tu mani saprastu.
un pavisam vienkārši es vēlos Tev pieglausties.

šķiet, ka brīdī, kad es salikšu savas mantas kastēs, mana sirds salūzīs vēlreiz.
telefons klusē. pilnmēness beidzies.

un reizēm man riebjas, ka man nav vienalga.

Tā nogurt var tikai no svētkiem un ciemiņiem. Trīs dienas nepārtrauktā kustībā, nepārtrauktā svinēšanā nogurdina ļoti. Saulgriežu bilance: divreiz nodejoti saulgrieži, divi vainagi, naktī izbrista jūra un nosalušas kājas, dienās izbrists mežs un atrasts kulta lielakmens, ballē nodejotas kājas un rokas, pīrāgu pilns puncis un sentiments.
Viss kopā dod lielisku sajūtu, ja vien.. ja vien tam visam nepienāktu gals un nebūtu jāatgriežas pie brīvā laika, kurā domas un sajūtas ņem virsroku pār mani.

Ir tāds teiciens "No acīm prom, no sirds laukā." Visu laiku man tas strādāja tieši šādā virienā, bet tagad pilnīgi otrādi. Jo ilgāk nav redzēts, jo vairāk saprotu, cik ļoti pietrūkst, cik ļoti žēl, ka viss tā.
Man uznāca raudiens, bet es nespēju paraudāt. Man iekšā viss drebēja un žņaudzās, bet es nespēju nevienu asaru no sevis izdabūt.

Bija laiks, kad man bija viss, kas liekams zem vārda saistības un tad man tas viss šķita kā mazas mocībiņas. Naktīs sapņoju par to, kādus varoņdarbus darītu, ja man nebūu nekā, ja es būtu brīvs kā putns debesīs. Pagāja gadi un, sasodīts, es tiku pie savas brīvības. Tikai sūdi tādi, ka es nezinu, ko lai ar savu brīvību iesāk un šis ir tas brīdis, kas tu saproti,ka tas, ko Tu gribēji, īstenībā ir huiņa (vai vismaz kaut kas tāds, ko iespējams Tev nemaz nevajag)... bet man ir sajūta, ka mazliet vajag gan, jo man šķiet, ka es esmu noskrējusi no sava skrejceļa.. kaut kas ir jāmaina.. strauji, iespējams.

atkal un atkal pierādās tas, ka nekad neko nevajag gaidīt. man joprojām ir bail no vientulības, bet es vairs negribu remdēt savas ilgas ar īslaicīgām aizraušanām, jākļūst pašpietiekamai.
Reizēm šķiet, ka pēdējā pusotra gada laikā es esmu pāraugusi pati sevi un es vēl nezinu vai tas mani priecē, vai skumdina.

Trešās dienas beigas.
arlabunakti.

Ir rīti, kad stāvu Rīgas mājās uz slieksnīša un saprotu, cik ļoti man negribas braukt prom. Ar prātu es jau esmu ceļa jūtīs, ar sirdi vēl minstinos uz slieksnīša.
Bet ne par to šoreiz būs stāsts.

Šonakt jūra neaicina uz kailām peldēm mēnesnīcā. Šonakt tā gaida kaut ko vairāk. Šonakt tā ir tik mierīga, ka pat mazliet bail. Šķiet, ka tā vēlas, lai aizmirsti visu un ļaujies siltajam vakarvējam, kas lodā starp kokiem.
Šonakt jūra vēlas, lai tajā mazliet pazaudējas. Tā liek tev vēlēties atstāt drēbes krastā un brist ūdenī. Gribas brist tik dziļi, līdz ūdens jau mazliet smeļas mutē, brist un neatskatīties.
Gribas nebūt vienai šajā pazušanā.
Apkārt smaržo jasmīni un naktsvijoles un uz brdi šķiet, ka pietrūkst tikai pilnmēness un kāds melns kaķis. Ticēt vai neticēt, tas jūsu ziņā, bet šajā laikā gaisā virmo maģija. Pat zāle zem kājām un koku lapas virs galvas jūtas savādākas..un jāņtārpiņš būs mūsu vienīgā malduguns.

Man šķiet, ka ir tikai viens cilvēks, kas šo lasa, kāds, ar ko es sen neesmu runajusi. nu tad klausies, Zimč.
Vakar man šķita, ka vienā brīdī būtu vieglāk, ja sirds pati no sevis apstātos, bet sučka tik pukstēja un pukstēja.
Šorīt es pamdos joprojām bēdīga, bet mierīgāka..raudāšana, kas noved pie konvulsijām iekšējos orgānos, nu ir rimusies. Tagad tik sāp tā, ka ir iedvesma, sāp tā, ka gribas skriet, gribas gleznot, gribas lasīt.
Es domāju, ka ir laiks beigt slēpties aiz visādām nakstauriņu metaforām,ir laiks saukt lietas īstajos vārdos.
Ir tik sasodīti bēdīgi, bet tik sasodīti skaisti vienlaicīgi. Nu kā tā var? Kā var patikt tā sāpīte,kas iekšā?
Visa sākumā man bija sajūta, kā filmās par vasaras romanci un zini, arī tagad tāda ir. tagad šķiet ir filmas beigas,un lai arī beigas nav priecīgas, pēc filmas gribas teikt, "ah, tas bija skaisti!", un viegli nopūstes.


Pārlasu savas piezīmes un domāju, ka tā jau arī ir..spirinoties pa ūdeni un cenšoties noturēt galvu virs viļņiem, nedrīkstu aizmirst, patiešam aizmirst cik ļoti man patīk peldēt.
Suddenly it makes sense.
Ir laiks sev.
Zinu, ka mazliet smieklīgi un naivi, bet ir taču vasara un vasarās notiek kaut kas labs, vai ne?

Ou, sirds man sāp, kad Tevis nav klāt. (kad Tu esi klāt)
un viss.

šķiet, ka man šodien salūza sirds.

Brīžiem šķiet,ka es par daudz lasu un par daudz cenšos pieņemt izlasīto, kā savu absoulūto patiesību. Lasu starp rindiņām un cenšos izlasīt to, ko gribu izlasīt.
Par daudz domu un somu, par daudz iesāktu un nepabeigtu lietu. Par daudz vēlmju un iegribu, par daudz sajūtu. Par daudz miega, par maz otra.
Un ja nu beigās sanāk palikt ar "tukšo lozi"? Ko tad?

Katru dienu mostos ar domu - vai šodien pienāks gals? Un katru vakaru eju gulēt ar vieglu uzelpu- šodien vēl ne.
Un ja nu kādreiz nākas šķirties, tad es gribu to darīt kā Abramoviča un Ulajs.


punkts.

ko darīt, ja jūti,ka otrs ir nelaimīgs?