Previous 10

Sep. 28th, 2020

Shodien apaatiski kaartoju maaju. Peec tam, vakaraa ap pieciem izgaaju aaraa uz veikalu, ar to sajuutu it kaa seja sen nebuutu atraadiita gaisam.. acis miglainas, it kaa aizraudaatas, bet bez asaraam. Lai arii tagad maaja ir skaista un pat perfekta, es veelaizvien juutos ljoti melanholiski. Varbuut taa ir rona.

Mani ljoti nomaac pasaule pashlaik. Lai arii es esmu pirmaa, kas apzinaasies un sludinaas, ka garam jaabuut stipram arii shaadaa aukstajaa karaa harrypotterstyle, es tomeer nevaru. Es juutos tik trausla visa priekshaa. Lai arii nekaads ljaunums veel nav istabaa, un sveciites gaisminja mirdzinaas, lai arii rudentinjsh maigi klaaj koku galotniites, lai arii miilestiiba katru mirkli silti virmo un iepluust.

Es domaaju, ka varbuut ieshu pastaigaaties uz Hampstedu, jo senaak tas vienmeer paliidzeeja. Es taa domaaju no riita 8.00, peec tam ap 11.00, kameer sauliite veel shuupojas zarinjos, tad 1.00 un domaaju liidz pat 5.00, ka ieshu aaraa. Jo kad es staigaaju pa savu mieriigo maaju, vanna izskataas tik skumji, liegi smarzho peec mitruma, virtuve ir tumsha un seeriiga, un mani istabas augi ir beediigi, ieslodziiti gadiem. Bet es neizgaaju aaraa. Tajaa vietaa es gribeeju viinu, aizdedzinaaju sveciiti un uzliku saldseeriigu folku, apsedzos ar sedzinju un atveeru logu, lai aars naak pie manis un glaasta man vaidzinjus un zhaavee actinjas.

Kad mees sheit ievaacaamies Juulija saakumaa, mums bija krievu meitene un zeens kaiminji. Bet, iznjemot kautrus 'chau', mees ar vinjiem taa arii nekad nesadraudzeejaamies.. vinji abi vienmeer aaraa uz patio vingroja, meitene audzeeja tomaatus un rozmariinu, straadaaja uz laptopa, dazhreiz ar citiem krievu draugiem cepa baarbekjuu un vakaros veda savus ritenjus aaraa braukaat. Vinji izlikaas mums ljoti liidziigs paariitis, bet mees no vinjiem laikam kautreejaamies. Tagad vinji ir pazudushi jau gandriiz divas nedeeljas, vai vairaak. Visi vinju augi un patio objekti veelaizvien tur ir, iznjemot ritenjus. Mees esam redzejeushi tur ik pa laikam staigaajot sveshu zeenu, kas tikai atnaak un aiziet. Man vinju tagad pietruukst, taada sajuuta, ka vinji muus ir pametushi, un nevar zinaat, kas tagad buus.

Es veelaizvien ik pa laikam praataa un juutaas slikti izturos pret R. Lai arii es vinju miilu un esmu ganriiz 99% drosha, ka vinjsh miil mani, es dazhreiz vinjam neticu, un pati sev nepatiiku, un praataa vinjam paarmetu, ka vinjsh prieksh manis nedara daudzas lietas, ko man vajag. Un es veelaizvien nezinu, vai tas ir taapeec, ka es esmu intfantiila un savtiiga, vai arii redzu skaidri. Es meegjinu sevi apvaldiit, prototies, ka esmu savtiiga, bet tad es sev nepatiiku veel vairaak.

Es gribu pret vinju buut patiesa, bet ne negodiiga, kameer vinjam varbuut par to visu kopaa ir vienalga, bet es ceru ka nee, un tas man moka praatu un rada kaitiigas emocijas, bet it's human condition baby.

man šķiet, ka mūsu projektā tiek ieviests princips: "katram programmētājam savu projekta vadītāju!"

Diemžēl jāatzīst, ka (diezgan paredzami) tas kopējo produktivitāti un kvalitāti īsti neuzlabo.
Jo īpaši, ja tam visam pa vidu parādās visādi wannabe "centrālās institūcijas" darbinieki kādās tur jomās, ar kuriem tad jāsaskaņo viss iespējamais.
Tags:

Sep. 25th, 2020

Man vienkaarshi patiik, ka dziivee var katru gadu pirkt kjirbi, uzlikt uz palodzes un tad vakaraa uz vinju skatiities.

Man veel patiik dziivee iet pa ielu, un kaut kaadu eedienu, bageti ar lasi vai jebko taadu stuukjeet mutee negausiigi, ka drupachas kriit paar visu trotuaari un arii uz braucamaas daljas.

Riebjas ka man sevi jāsamazina, lai citiem būtu ērti.

Sep. 23rd, 2020

Kaada jeega gribeet dzemdeet beernus, ja vinji taapat izaugs un vinjiem tevi nevajadzees. You're a host and a slave for a couple decades, and then you're just that same old lonesome you.

Feminine archetypes.

Reckless overindulgence in self pity and excessive depressing melancholy sounds like any song from Patsy Cline.

Sep. 22nd, 2020

emancipēto visuvarošo* sieviešu izklaides

Pēdējo gadu man lēni mira ventilators vannasistabā. Tad dega gaismiņa, tad nedega, tad strādāja, tad nē, līdz pavasarī nobeidzās pavisam - reāli dead. Noņēmu virsējo vāciņu, neko nesapratu, tā arī atstāju. Dzīvoju bez ar domu, ka man tak sauss gaiss, gan nekas nebūs. Un tad aizvakar mazgājoties dušā pacēlu skatienu uz griestiem un pamanīju PELĒJUMU!!!!!!
Nu man sacēlās visas spalvas degunā (tās, kas atbild par šķaudīšanu un alerģiju) un sapratu, ka KAUT KAS jāda IR! Izņēmu laukā ventilatoru no sienas, sapratu, ka viss slikti, skrūves neskrūvējas, vadi nopuvuši. Pēc telefoniskām un virtuālām konsultācijām ar brāli nomainīju nopuvušās vietas. Nocīnījos, bet nu tāpat neiet. Vakarā sirdsmieram apstrādāju to pelējumu ar dezinfekcijas līdzekli (tam rakstīts, ka var lietot šādiem mērķiem). Tad nu griezu pasākumu pavisam nost, bāzu vēl rozetē vada galus, lai saprastu, vai nesāks iet "pa taisno"- nē, joprojām neiet. Ņēmu šodien līdzi uz Depo. Depiņā iepirku jaunu, vienkāršu, līdzīgu ventilatoru.
Esot jāskrūvē kaut kā pareizi: fāze pie fāzes, nulle pie nulles. Hmm - kur man tā fāze, kur tā nulle. Paralēli zvanu brālim, lai kko saprastu (atbraukt uz vietas kko palīdzēt šis atteicās). Kaut kā ne tā tas mērītājs, kaut kā ne tā tie vadi (baigi tuvu laikam klāt) vai kas - nu blīkš blākš, zibens pleķis 5x2cm un iestājas tumsa :D To, ka roka bik tirpst, sajutu tikai pēc tam. Te pa tumsu bērna panika un kliegšana. Es pa tumsu, paralēli vēl ar brāli runājot mēģinu atrast korķus, ko nomainīt. Izskatās, ka izbliezti nevis dzīvoklī iekšā korķi, bet korķis, kas ir uz visu dzīvokli - 16A.

Beigu beigās tomēr izdevās kaut kā to visu nomainīt salabot, salikt kopā, ventilators rūc, pie sienas ir. Drusku šķībi (jo nu urbt flīzē citur caurumu vadam negribējās). Fū!!.. Vēl tik jāapstrādā kādu lieku reizi tie griesti ar to dezinfekcijas līdzekli..

*jo nu bļin, fakin nav citas izvēles kā visu varēt!
Tags: ,

Manu maslova piramīdu ir apsēduši termīti. Es ļoti maz ēdu, man nav spēka, trauksme, nespēja izrādīt emocijas, konstants kamols kaklā. Jūtos nevienam nevajadzīgs un kas vispār ir dzīve. "draugi" mani low key heito, jo man ir problēmas noturēties darbā. Vispār, 95% ka man ir ADHD, vismaz simptomi atbilst. Es gribu ripas, darbu, pajumti un kārtīgu pisienu.

Neatpazīšana.

Es jūtos, kā mans prāts būtu tik gauži nosmērēts un aizmēlēts ar zirnekļutīkliem un taukiem, ka es neredzu savu paradīzi.

Es sēžu savā saulainajā dārzā, gada pēdējā siltajā dienā, sūcot aliņu un klausoties visādus labos astoņdesmitos un deviņdesmitos, gaidot mājās savu draudziņu, kuram uzgatavot šmori, lai pēcāk kopā snauduļotu uz dīvāna ar kakao, un vēl pēcāk aizmigtu kā silta kanēļmaizīte otrai kanēļmaizītei uz pleca. Bet mans prāts vēlaizvien jūtas kā smags, satraukts lietussargs pelēkzilā krāsā..

Dzīve varbūt dod lietas, bet uncanny formātā, ko mēs neatpazīstam kā savas initial vēlmes. Tāpēc viss laiks aiziet neatpazīšanā, apjēgšanā, disonancē, svešādumā, un ja Dievam labpatīk, tad beidzot padevībā, jebkādiem kārtējiem piedāvātajiem apstākļiem.

No vienas puses man gribas lamaaties uz valdiibu par to, cik konfliktiigi un nekompetenti vinji chakaree sociumu. Bet no otras puses valdiiba jau nav nekaadi transcendeeti woke oversuperlordi, bet gan puny humans. No point in exasperation or anger, no point in apathy either.

Point in hope. Man dazhreiz shkjiet, ka cilveeku pasaule ir kaa miilasstaasts. Kur ir visaadas gruutiibas un paarbaudiijumi.. bet lai kaadas bailes slaapeetu, dzilji sirds ceriibaa tu atdzeries no zinaashanas, ka paliksiet kopaa miilestiibaa un viss buus labi, jo taada ir nepiecieshamiiba.

September 2020

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
  12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
27282930   
Powered by Sviesta Ciba