šeit dzīvo m.

Ir rīti, kad stāvu Rīgas mājās uz slieksnīša un saprotu, cik ļoti man negribas braukt prom. Ar prātu es jau esmu ceļa jūtīs, ar sirdi vēl minstinos uz slieksnīša.
Bet ne par to šoreiz būs stāsts.

Šonakt jūra neaicina uz kailām peldēm mēnesnīcā. Šonakt tā gaida kaut ko vairāk. Šonakt tā ir tik mierīga, ka pat mazliet bail. Šķiet, ka tā vēlas, lai aizmirsti visu un ļaujies siltajam vakarvējam, kas lodā starp kokiem.
Šonakt jūra vēlas, lai tajā mazliet pazaudējas. Tā liek tev vēlēties atstāt drēbes krastā un brist ūdenī. Gribas brist tik dziļi, līdz ūdens jau mazliet smeļas mutē, brist un neatskatīties.
Gribas nebūt vienai šajā pazušanā.
Apkārt smaržo jasmīni un naktsvijoles un uz brdi šķiet, ka pietrūkst tikai pilnmēness un kāds melns kaķis. Ticēt vai neticēt, tas jūsu ziņā, bet šajā laikā gaisā virmo maģija. Pat zāle zem kājām un koku lapas virs galvas jūtas savādākas..un jāņtārpiņš būs mūsu vienīgā malduguns.